sāku lasīt grāmatu "vīrs, vārdā ūve", ko kaut kad grāmatnīcā nopirku, gaidīdama tēti, jo atšķirot vidū, izskatījās riktīgi smieklīgi, un aizmugurē esošais blurb lika domāt, ka būs līdzīgi kā viena forša filma, ko mēs ar kr skatījāmies. nu, un tad jau 41.lpp es mazdrusciņ sāku gandrīz raudāt, jo pārmaiņas pēc biju vienkārši lasījusi, taisot tēju utt, un neaizdomājoties uz priekšu, un nebiju pamanījusi iespējamos vague hints, ka viņa sieva, par kuru viņš tur domā un ar kuru izplāno sarunas, nav aizbraukusi komandējumā vai pie bērniem.

"Pirms sešiem mēnešiem viņa nomira. Ūve joprojām divas reizes dienā apstaigā visu māju un aptausta radiatorus, lai pārbaudītu, vai viņa paslepus nav atgriezusi vaļā siltuma regulētājus."

man patīk, ka grāmatas izdara kaut ko, ko neesmu gaidījusi - skaidrs, ka grāmatās par veciem cilvēkiem šis kāds-ir-nomiris-vai-taisās-mirt kaut kad parādās, bet es priecājos, ka nepamanīju un ka tas bija tik ātri. nu un, protams, tagad iespēja pareminiscēt par saviem sen mirušajiem vecvecākiem, hah. mm.

karija zupa visu padarīja mazliet labāku - kulinārija gandarījuma radīšanā nepieviļ

(droši vien tāpēc, ka ēst gatavošana ir viena no retajām lietām, kur es bērnībā saņēmu savam vecumam un spējām atbilstošu uzdevumu, kurā bija pieejams vecāku atbalsts, un ieguvu drošības sajūtu par savu varēšanu (un tad sekojoši arī sajūtu, ka spēju dot ieguldījumu citu cilvēku labklājībā, bet tas jau ir cits stāsts))