man tiešām liekas, ka, pieņemot, ka attīstība vizualizējas kā virziens uz augšu, kopumā dzīve izskatās kaut kā šitā, tie apļi var būt dažāda lieluma, stāvums spirālei arī. ja attīstāmies, tad tāpat visu laiku atgriežamies pie it kā tā paša, tikai jaunā kvalitātē, visu laiku kaut kā sašaurinot, precizējot, papildinot un atmetot.

esmu atkal tādā vietā, kur tad, kad domāju par nākotni, mani pilda galvenokārt priecīgas gaidas, nevis absolūts izmisums vai pārliecība, ka nākotne nekad nepienāks, nevar pienākt, ka es palikšu mūžīgi iestigusi tajā pašā vienā mokošajā stāvoklī, kas ikdienā sastāv tikai no bažām un rūpēm, konstanta noguruma, milzīga iesāktu vai iesākamu darbu kalna un zombijiskas miglas. tas ir, beidzot varu tā no sirds, izraujot no pārējā dziesmas konteksta, dziedāt līdzi pirmajām rindiņām hey, hey, hey, the end is near - on a good day i can see the end from here. reāli, pēc mēneša ir VISS, tikai jāpabeidz portfolio, jāsagatavojas ietekmes stāstiem, bet principā viss, šis dzīves posms būs cauri, viena siena, kas tik daudz ko ir ierobežojusi (bet, protams, tādējādi arī palīdzējusi izaugt citos virzienos, kā kastītē iebāzts arbūzs kļūst par stilīgu četrstūraino arbūzu), būs izgāzta, un es varēšu izstaipīt notirpušos taustekļus. process, protams, jau ir sācies.

šorīt, brokastis ēdot, sāka skanēt tā "kalniem pāri" dziesma, kuru mums šausmīgi bieži ir likuši visādu IM pasākumu nobeigumos, pēc vasaras akadēmijas, pēc vasaras skolas, pēc pirmā gada noslēguma utt. nekad neesmu bijusi šīs dziesmas fans, teiksim tā, bet tas palīdzēja kaut kā atsaukt atmiņā visādas domas un sajūtas, kas bija dažādos no tiem pasākumiem, paskatīties uz sevi no malas un saprast, ka patiešām daudz kas ir mainījies. un tieši tāpat daudz kas arī saglabājies nemainīgs. tas ir tā, it kā es sevi divus gadus būtu sijājusi caur sietiņu, atkal. un tāpat jau tas turpināsies uz priekšu. skaidrs ir viens, tas ir daudz jēdzīgāk un notiek daudz produktīvāk, kad plānā ietilpst apzināts mērķis novērst savas ciešanas, ha. par to tad arī iedzersim apēdīsim voku ar sēnēm un zemesriekstiem.

šis it kā varbūt pašsaprotamais padoms man ļoti patīk - atceros, reiz viesos pie Liepas (? tā šķiet, vairs neatceros, varbūt kur citur) satiku knēveli, kam, izteiksmīgi bija jūtams, šāda veida apmācība tiešām būtu ļoti noderējusi. man šķiet, šādi vajadzētu patrenēt arī dažu labu pieaugušo.