jūtos ļoti noskumusi par to, ka esmu pazaudējusi austiņas. nesaprotu īsti, kā tas varēja gadīties.

aizlasījos nejauši līdz teju sešiem rītā. lisa williamson, "the art of being normal" - galīgi nekāda augsto plauktu literatūra, un dažā ziņā ļoti paredzama, bet tomēr tik mīlīga grāmata. daudz tādu atmosfērīgu sīkumu, un šis tas, par ko vēl padomāt. un, protams, risināto tēmu dēļ ļoti svarīga, jo ir pārāk maz tādu stāstu publiskajā vidē, jo sevišķi pusaudžu mērķauditõrijai.

dzeru "Raiskumieti", ēdu dateles un kompilēju skolēniem resursus trīs valodās par dzimtes reprezentāciju, jo tuvāko divu nedēļu laikā viņiem vajadzēs izveidot kolāžu par vīriešu vai sieviešu reprezentāciju medijos un to kvalitatīvi izanalizēt. jūtos diezgan priecīgi, ja nedomāju par to, ka tad, kad ar šo būšu tikusi galā, būs jāsaprot, ko rīt darīt ar 9iem.

pusdienās sātana desiņa