es uzrakstīju savu dienas rutīnu, tas ir, to skeletu, kas galvenokārt nemainīgi raksturīgs visām manām darba dienām, un kur tad klāt vēl iespiežas citi (ne)prognozējamie pienākumi vai plānotie soc.notikumi. uz to skatoties, mani vairs nemaz nepārsteidz, ka es mēdzu justies nelaimīga. tā uzrakstīts, tas izskatās tik nožēlojami, ka man pat pārāk kauns publiskot.

(protams, saprotu arī, ka tas ir subjektīvi un ir pilna pasaule cilvēku, kam ir visādi sliktāk.)

nu - labi, ka vismaz skolēni lakricas želejkonfekti iedod