šodien, braucot uz mēģinājumu, skatījos pa logu autobusā un sapratu, ka principā sajūtas par dzīvi ziņā beidzot esmu laikam aptuveni gandrīz atgriezusies tajā stāvoklī, kas bija laikā pēc maģistra / tā beigu daļā un pirms IM (pat pirms sāku aizpildīt pieteikuma anketu), kad es pieņemu apzinātus lēmumus, kuri nāk man par labu, kad es principā domāju par to, kā sevi attīstīt nevis kaut kādu prasību dēļ, bet aiz vēlmes kaut ko konkrētu apgūt, kad es jūtos ieinteresēta dzīvot un priecājos par tagadni, un ar sajūsmu un patīkamu nepacietību raugos uz saviem plāniem nākotnē. šis mani iepriecina uz uztrauc. iepriecina tādēļ, ka, tāpat kā toreiz man šķita, ka esmu nonākusi veselīgākajā no savām līdzšinējās esamības iterācijām, jūtos tā, ka šis principā ir ceļš uz dzīvošanu laimīgi un veselīgi. uztrauc tāpēc, ka - ja nu šim patiesībā nav nekāda sakara ar mani un centieniem attīstīties, bet vienkārši beigu/sākumu kontekstu, un līdzko sākšu atkal ko jaunu, iegrimšu tādā pat pirmā skolas gada bezdibenī? gribētos ticēt, ka ne taču, bet man ir bail. man gribas justies labi - šādi un labāk (par dzīvi kopumā, konceptuāli, nevis konkrēti, es galīgi nesaku, ka gribētu nekad nebēdāties), tomēr man ir bail, ka es to kaut kā atkal pazaudēšu vai sabojāšu.

nezinu, vai tas tā jau sen, bet man bija jaunums -

šodien stockmann tunelī sludinātāji-saucēji. viens angliski izkliedz ierastos saukļus (turn to the path of light, turn to jesus etc), otrs tulko uz latviešu valodu. angliski runājošajam daudz skanīgāka un svinīgāka balss, laikam lielāks treniņš. uzreiz gribas pasmaidīt, lai gan viņi tik izmisīgi uz visiem kliedz - you cannot save yourself, i cannot save myself.