dusmojos uz sviestmaižu paciņu, kur nav rakstīts detalizēts saturs, un saprotu, ka, iespējams, mana problēma ar centieniem kontrolēt lietas nav nemaz tik maznozīmīga, kā gribētos to pataisīt, jo laikam jau tomēr nav normāli pierakstīt pilnīgi visu, ko ēdu, bet es arī saprotu, ka tik konkrētu izmisumu par to, ja tas nav iespējams, principā, jūtu tikai tad, kad ir konteksts, kurā trauksmi jau rada kaut kas cits. piemēram, atgriešanās mājās, kur būs darbs un vēl mamma uz cik nu tur nedēļām. kur man atkal gribēsies un pienāksies rūpēties par teju simt cilvēku labsajūtu gandrīz katru dienu, kur es nevarēšu to izdarīt, pašsaprotamu iemeslu dēļ.

last call for passengers travelling on flight KL6723 to Johannesburg, please proceed to gate C17 immediately,

kā es vēlētos vienkārši iekāpt lidmašīnā uz kaut ko tik prom, kā johannesburga vai melburna, vai buenosairesa, vai tokija, ka tik nebūtu atkal jānonāk aci pret aci ar visām tām pretrunām un grūtajām izvēlēm, kas bieži ir kā - kod kurā pirkstā gribi, visi sāp. un tomēr es arī zinu, ka šī ir tikai kaprīze, tāda ilūzija par to, kā būtu aizbēgt, kas nekad nepiepildītos pat tad, ja es tiešām iekāptu kādā lidmašīnā, kuģī vai autobusā, jo tajā brīdī es sāktu plānot, kā aizbēgt atpakaļ mājās. es taču, tāpat kā visi, patiesībā negribu bēgt, es gribu tikt vaļā no sajūtas, ka ir jābēg.

cik labi, ka šovakar uzaicināju uz vakariņām saldumi, jo citādāk man nebūtu bijis saldumu, ko iedot kaimiņu bērniem

vienam bariņam iemācīju arī teikt nevis "saldumus vai izjokosim", bet "našķi vai kašķi", kas man liekas krutāks latviskojums