hmpf, šorīt gan man diez ko negribējās celties, lai gan sapņoju es kaut kādu vājprātu, kur man bija jādzīvo kopā ar trīs svešiem bērniem un kur daudzās manās mantās bija ieperinājušies tārpi. man šķiet, tas (ka negribas celties, nevis tie tārpi) varētu būt tāpēc, ka vakardien patērēju uzturā alu. bieži domāju, ka nekādas jēgas, tikpat labi būtu dzērusi kvasu, lētāk sanāktu. vai tēju. bet, protams, viennozīmīgs un konstants, kategorisks "es alkoholu nelietoju" man saistās tomēr kaut kā (ja tas nav grūtniecības vai slimības, vai medikamentu lietošanas dēļ) ar būšanu stuck-up un reizēm iedomīgam, un tāpēc es negribētu sevi iekārtot šai atturībnieku kategorijā, pietiek jau ar to, ka nekad mūžā neesmu smēķējusi. bet es patiešām sāku 99% gadījumu alkoholu uztvert kā lieku naudas izšķiešanu.

mans pirmais septembris sāksies dubļainos legingos

varbūt jāievieš kaut kāds skapis skolā un vienkārši jāaizved tur pāris autfiti, un jābraukā uz/no darba bez bēdu, ik rītu uzvelkot "uniformu" pēc ierašanās

iedvesmojoša direktores pirmā septembra uzruna mūsu skolas pirmklasniekiem:

"skatieties uz MANI, es esmu šīs skolas direktore. un jums uzmanīgi jāklausās, jo viss, ko es saku, ir ārkārtīgi svarīgs. bet, ja kādam paliek nelabi, tūliņ celiet roku."

es tikko (secinot, ka uz galda stāv visādi garšīgi produkti, kurus es neēdu, jo jūtos paēdusi) sapratu, ka manas kādreizējās problēmas ar pār-ēšanos cieši saistītas ar bērnībā piedzīvoto nabadzību un sajūtu, ka tad, ja kaut kas ir, tas drīz var izbeigties un vairs (nekad vai vismaz ne drīz) nebūt. iespējams, ka ar šo un visādu lietu neprognozējamību (piemēram, tv kurš reizēm strādā, reizēm ne, vai vecāki, par kuriem nevar zināt, vai tie būs mājās/pakaļ uz dārziņu laikā), saistīta arī mana vispārējā reizēm nesātība - nepieciešamība pabeigt seriālus vai grāmatu sērijas neapstājoties, pabeigt darba/mācību projektus vienā trakā maratonveidīgā piegājienā utt

bet varbūt tas ir vienkārši generic inertums