man šķiet, ka man pamazām atkal kļūst mazliet vieglāk būt pašai sev. nevis tādā ziņā, kā "beigt izlikties par kaut ko citu", jo ar to es gandrīz nemaz neesmu nodarbojusies jau ilgu laiku, bet tieši vieglāk, nu, vairs nav tik pretīgi, skumji vai apgrūtinoši tas, kas nu es tur esmu.

un es jūtos tik drosmīga, lai gan man no visa kā ir šausmīgi bail, jo izdodas pacelt atklātību tādā līmenī, kādā es nekad nebūtu ticējusi, ka varēšu. labi, varbūt ne nekad nebūtu ticējusi, bet principā uzskatīju, ka tas ir highly unlikely, bet tagad, skat, nedēļas laikā esmu gan vairāk nekā 20 cilvēkiem izstāstījusi savu vienu no Dzīves Lielajām Rūpēm, gan pilnīgi godīgi izskaidrojusi savu uzvedību tās neadekvātumā neperspektīvajam crush, un pretī dabūjusi nevis pa seju, haha, bet gan diezgan jaukas lietas. autentiskums laikam tiešām ir atslēga. if it's real, it's worth doing