cukursēne
29 January 2015 @ 09:51 pm
kolektīvs  
esmu tik pateicīga par to, ka ir ansamblis, jo tur es gandrīz katru reizi jūtos laimīga. tai pat laikā, tā kā man ir šausmīgi svarīgi tur būt, mani vajā bailes, ka es vairs neesmu gana spējīga, ka es varētu kļūt redundant.

un ir ļoti interesanti no malas ieraudzīt sevī kaut kādas reakcijas, kādas līdzīgas es reizēm redzu klasē, un tad saprast, kā tieši es tai brīdī jūtos, kāpēc es brīžiem gandrīz nevaru nokontrolēt kaut kādus muļķīgus jokus nelaikā utml, jo tas liek aizdomāties par paralēlēm. tb, kur ir teikts, ka viņi tad varbūt nejūtas tieši tāpat - priecīgi, bet nobijušies.

(tas, protams, būtu labākais variants, haha. varbūt patiesībā garlaikoti vai vēl citādi. bet intuīcija man saka, ka vismaz tie daži, par kuriem es daudz domāju un kur ir kaut kāds progress no septembra, tie varētu būt tieši tādi, kuriem patiesībā arī ir šausmīgi svarīgi justies piederīgi un puslīdz droši par sevi. kas arī izskaidro, kāpēc ir progress. jo likt sajusties cilvēkiem par sevi labāk es reizēm māku, un ļaut cilvēkiem just, ka viņus ievēro - arī. vismaz tā man šķiet.)