man uz brīdi likās, ka no neprātīgas darba dzīves esmu sajukusi prātā, kad, pa miglu pienākot pie vecāku mājas, pie durvīm pēkšņi nebija koda atslēgas, kas tur ir bijusi aptuveni 18 gadus. bet viss pārējais tāpat - krāsa, izmērs. aptaustīju sienu, tad ieraudzīju, ka aiz miskastes stāv noliktas izņemtās vecās durvis.

saņēmu no kuratores atbildi vēstulei (ko pakāpeniski rakstīju jau visu nedēļu un kurā kā uz delnas izplāju visas savas bailes un bažas) un vilcienā, to lasot, no laimes apraudājos - par to, cik labi viņa saprot. un, sekojoši, piedāvā tādu atbalstu, kāds man patiešām liekas vajadzīgs.