minos no olaines mājās, atkal tik skaisti - redzēju pļavā ganāmies trīs stirnas, divas "lielas", vienu maziņu. piestāju uz brīdi viņas pavērot, pēc kāda laika šīs kļuva tramīgas un graciozi aizlēkāja tuvāk mežam. redzēju jau no tāluma, ka rīgā līst, kā tumšs, violeti pelēks aizkars pāri koku galotnēm. tā arī bija, pie mājām dabūju lietu, tas bija forši.

es nezinu, arī šoreiz, braucot no turienes projām, es jutos patiešām ļoti, ļoti labi, priecīgi un tā droši par to, ka viss taču būs normāli. nevaru saprast, vai varētu būt, ka tur pie vainas kaut kādi riteņošanas endorfīni, vai arī tāda kā "urā, izbēgu! atpakaļ uz drošo māju vidi!" organisma reakcija, vai arī tiešām vienkārši tā ir man laba un piemērota vieta un viss BŪS labi.

esmu gar zemi.

parīt jādodas uz Olaines novada ikgadējo pedagōgu konferenci, un tur kā viens no runātājiem ir neviens cits kā pats ARSTARULSMIRUS! izjūtu lielu kārdinājumu piedalīties viņa vadītajā darba grupā, nevis tajā, kuras tēma (kā mazināt trauksmi un stresu) man varētu patiešām noderēt.