āāāāā, cik forši!
šodien biju skolā kārtot dokumentus utml, beidzot personā satiku annu, kas, izrādās, būtu man tikusi pieškirta par mentori, ja būtu ar ilgāku stāžu skolā, un viņa ir tik brīnumjauka, es pilnīgi kūstu. sajūta tāda, ka vairs mani nemāc tik liels izmisums par faktu, ka man nebūs IM kolēģa blakus, jo te ir cilvēks, ar kuru esam uz viena viļņa.
reāli tiešām uz-vietas-lietas sākas nākamnedēļ, bet tagad es jūtos daudz labāk, jo es par to zinu un varu saķeksēt kalendārā, kurās dienās kas notiek.
un šodien beidzot izmēģināju no olaines atpedāļot mājās (apmaldījos tikai vienreiz, aizbraucot pa rīgas ielu uz nepareizo pusi!), un tas bija tik forši. līdz jaunolainei vispār biju stāvā sajūsmā, jo tur ir pat riteņu celiņš, pēc tam gan jābrauc vienkārši pa šoseju, bet tam arī nebija ne vainas, braucu un priecājos, cik skaisti ir apkārt, govis ceļmalā un visādi vējā līgojošies zāļu puduri, jutos mierīga un on the right track par visu. arī tas attālums - divdesmitciktur kilometri - ir tieši tik negarš, lai ne mazākajā mērā neapniktu mīties, bet pietiekams, lai ieietu kaut kādā ritmā un justu, kā vienmērīga ķermeņa kustība noklusina un sakārto domas. es ceru, ka varēšu tā darīt ikdienā - turp ar vilcienu, atpakaļ ar velo (varētu jau mīties abos virzienos, bet es esmu reālists un saprotu, ka visticamāk nespētu vienmēr saorganizēties tā, lai neaizkavējos, lai nav jāstreso par paspēšanu, lai pietiek laika skolā pārģērbties no rīta utt). par ziemu pagaidām nedomāju vispār, ha.
šodien biju skolā kārtot dokumentus utml, beidzot personā satiku annu, kas, izrādās, būtu man tikusi pieškirta par mentori, ja būtu ar ilgāku stāžu skolā, un viņa ir tik brīnumjauka, es pilnīgi kūstu. sajūta tāda, ka vairs mani nemāc tik liels izmisums par faktu, ka man nebūs IM kolēģa blakus, jo te ir cilvēks, ar kuru esam uz viena viļņa.
reāli tiešām uz-vietas-lietas sākas nākamnedēļ, bet tagad es jūtos daudz labāk, jo es par to zinu un varu saķeksēt kalendārā, kurās dienās kas notiek.
un šodien beidzot izmēģināju no olaines atpedāļot mājās (apmaldījos tikai vienreiz, aizbraucot pa rīgas ielu uz nepareizo pusi!), un tas bija tik forši. līdz jaunolainei vispār biju stāvā sajūsmā, jo tur ir pat riteņu celiņš, pēc tam gan jābrauc vienkārši pa šoseju, bet tam arī nebija ne vainas, braucu un priecājos, cik skaisti ir apkārt, govis ceļmalā un visādi vējā līgojošies zāļu puduri, jutos mierīga un on the right track par visu. arī tas attālums - divdesmitciktur kilometri - ir tieši tik negarš, lai ne mazākajā mērā neapniktu mīties, bet pietiekams, lai ieietu kaut kādā ritmā un justu, kā vienmērīga ķermeņa kustība noklusina un sakārto domas. es ceru, ka varēšu tā darīt ikdienā - turp ar vilcienu, atpakaļ ar velo (varētu jau mīties abos virzienos, bet es esmu reālists un saprotu, ka visticamāk nespētu vienmēr saorganizēties tā, lai neaizkavējos, lai nav jāstreso par paspēšanu, lai pietiek laika skolā pārģērbties no rīta utt). par ziemu pagaidām nedomāju vispār, ha.
piešņauktā salvete | nošķaudīties