"a fantastic fear of everything", ko ar brāli tikko noskatījāmies, laikam ir viena no pēdējā laika mīlīgākajām filmu pieredzēm. tematiski tā tieši laikā, kad man atkal persōniskā līmenī aktualizējusies baiļu tēma, forši pasmieties par paranoīdumu un tad padomāt vēlreiz par to, no kā tad īsti patiesībā ir bail tad, kad rausties no visādām it kā konkrētām lietām (e.g. banāniem vai veļas mazgātuvēm, vai no tā, ka kāds tevi noslepkavos, vai no tā, ka cilvēki slepeni grib, lai vācies projām).

mani vispār (starp visādām citām lietām) ļoti fascinē bailes. droši vien tāpēc, ka es pati ar tādām visādām mokos (bet nu - kurš tad nemokās). ja es kādreiz izdomāšu atgriezties akadēmiskajā vidē uz phd, tad labprāt pievērstos baiļu tēmai.

tagad jau īstenībā, liekas, kaut kādā mērā baiļu palielināta aktualitāte ir tāda visaptveroša, visās malās cilvēki domā par to, vai būtu jābaidās ukrainas kontekstā; ja tā padomā, uz šī fōna, protams, visas manas 'profesionālās' un sociālās bailes tādas pupu mizas. bet šis nestrādā, tieši tāpat kā nestrādā "neesi bēdīgs, jo kādam citam taču iet sliktāk!" vai, uzskatāmāk absurdi, "nepriecājies, jo kādam citam taču iet labāk!"

es gan tā arī pagaidām neesmu līdz galam atkodusi, kā varētu izvairīties no tā brīža, kad es sāku baidīties no cilvēkiem, ar ko esmu jau sapazinusies, palieku sevišķi tramīga un neveikla un pati sev visai aktīvi derdzos. tad, kad cilvēki jau ir paspējuši kļūt svarīgi, bet nav nekādas drošības sajūtas, ka tas kontakts ir ilgtspējīgs. un, protams, pirmais mehānisms, pie kura intuitīvi gribas vērsties, ir - tikt vaļā no tā svarīguma, atkāpties, noslēpties, izlikties, ka tā jau nemaz nav, es nemaz neko negribu, sist sev pa pirkstiem ikreiz, kad gribas pastiept roku, lai pabužinātu, nepiesēsties blakus fav bariņam, novērsties tā vietā, lai smaidītu, un visādas citādas disfunkcionālas pašmokošas izvēles. un tad arī, protams, visu laiku šitā sevi cenzējot un šaustot, komplektā ar darbiem, kas jādara, paliek maz kognitīvo kapacitāšu produktīvam kontaktam, un arī parunāt es vairs nespēju, un viss kļūst tikai sliktāk, jo ir skaidrs, ka nu taču ir arī objektīvs iemesls, lai neviens negribētu nekādu ilgtspējīgu kontaktu ar mani. un tad tik uz leju riņķiem vien, riņķiem vien. labi, ka es vismaz šito atpazīstu, gan jau var atrast arī kādu labu stratēģiju, lai ar šito cīnītos.

beidzot.

tagad es atkal jūtos kā cilvēks.

skrēju pie lietus un gandrīz ar seju pa priekšu nozvēlos pa slapjajām pagalma kāpnēm savā sajūsmā, elpa aizrāvās, dzīvība atgriezās. ar katru brīdi arvien vairāk.

pagalmā smaržo citādāk, nekā apkārtējās ~pļavās, saldāk un tālāk, tie sastādītie augi nav tik spēcīgi savā izelpā, pavisam cits raksturs. pāri ielai nopļautā placītī, kur iebrienu, rūgti smaržo kaut kas, ko uzreiz neatpazīstu, un saplūst ar karstas zemes un ūdens pilienu satriekšanās smaržu, ko, savukārt, nevar neatpazīt vai sajaukt ar kaut ko citu. lietus lāses ir tik brīnišķīgi aukstas un neregulāri krītošas kā ķircinoši pieskārieni, dušu ar šo pilnīgi nevar salīdzināt, dušā nav dzīvības. īstais brīdis ir tad, kad sāk pūst stiprs vējš, lietus vēlreiz pieņemas spēkā un kļūst auksti, āda tausta vēju un smiltis, no slapjajiem matiem ūdens tek acīs un aizmiglo skatu, plaušas pilnas ar smaržām, ausis pilnas ar pērkona, vēja un pakšķu skaņām, nekam citam vairs nav vietas. tas ir tas brīdis, no kā pasmelties, caur kuru atgriezties. ne no kā nav bail un nekas nevar uztraukt, jo nekas lieks man nevar tikt klāt caur klātbūtnes visaptverošumu.