šovakar kung fu nodarbībā uzzināju, ka tas, kurš grib pieskarties, lej ūdeni

bet vispār - visu dienu gājām pārgājienā pa pilsētu ar savu "audzināmo" grupiņu, tas bija maģiski. vislielākais prieks par puiku, kurš apmeklējuma žurnālā jau bija atzīmēts kā tāds, kurš vispār vairs nenāks, bet bija ne tikai atnācis, bet arī ļoti atvērās, tik labi parunājāmies, un izskatījās, ka viņš būs arī rītdien. vispār tik patīkami ar viņiem pavadījām laiku, visa cita starpā pikojāmies un pēc iepazīšanās ar albatrosa kultūru es jutos diezgan aizkustināta par tām idejām un to saprāta līmeni, kas no viņiem tagad nāk ārā, to apspriežot. tik ļoti gribas viņiem piedāvāt visu ko foršu, ka kopā ar pārinieku šovakar salīmējām un uzzīmējām twister laukumu, lai varētu to spēlēt kā rīta grupas aktivitāti. un prieks par to, cik, šķiet, veiksmīgi mums ir izdevies izveidot kontaktu un būvēt to arvien lielāku, riktīgi ceļ uz augšu enerģijas līmeni, tāda sajūta, ka tagad es mierīgi varētu paspēt līdz galam sagatavoties rītdienai. un, kas vēl foršāk - ir tāda sajūta, ka rītdien visas stundas izdosies. es pieļauju, ka tas tā ir tikai šobrīd pārgājiena pacilātības ietekmē, bet, hei, pozitīvajām emõcijām vajag ļauties. kā šovakar kung fu teica - vispār visam vajag ļauties, nekam neturēties pretī, bez pretestības vienkārši plūst kā ūdenim. man vispār likās, ka tas kung fu (ja neskaita spiediena vadīšanu uz zemi, ko es laikam līdz galam nesapratu) tā, kā to pasniedza toms šeit, ir ļoti man derīgs, sakrīt ar visādām lietām, kā es jūtos.