šodien kārtējo reizi piedzīvoju ~sociāltehnoloģiskā makgaivera sajūtu, un atkal tas bija saistīts ar mobilo tālruni.
pirmoreiz es šitā jutos, kad ziemā bija jāsatiek karlīne, lai nopirktu lauku pienu un sieru, un man izlādējās telefons, bet tā kā bija līdzi dators, varēju ieiet lido, viņu internetā ielīst skype, sameklēt kādu, kas zina ilzes telefonu, un palūgt, lai piezvana ilzei un pasaka, lai viņa piezvana karlīnei un pastāsta, kur es esmu. man tad likās, ka esmu novijusi viltīgus tīklus gluži kā zirneklis un patiešām jēgpilni izmantojusi tehnoloģijas.

šodien, savukārt, kad bija izlādējies telefons un līdzi tikai usb kabelis bez kontaktdakšas, apsvēru gan domu ieiet internetkafejnīcā un nopirkt kaut kādas minūtes, lai to uzlādētu, vai meklēt kādu draudzīgu cilvēku ar portatīvo datoru, kam varētu palūgt mazliet elektrības tālruņa pabarošanai. bet beigu beigās man piebrauca klāt lādētāju paradīze. sajutos kā amerikāņu filmā, tikai ar tādiem sirreālisma elementiem, kad tiku vizināta riņķiem vien pa ielām mašīnā, kur iekšā var piespraust uzlādēt kkādus 3 vai 4 6 telefonus reizē, un cilvēki planšetēs un telefonos spēlēja spēli ar zibeņiem un visādiem fantastikas filmu specefektu cienīgiem vizuāļiem, pārņemot pilsētā dažādus objektus savā "varā".

viena no galvenajām problēmām ar dzīvi poststarp-intensīvas darbošanās periodā (kā šīs trīs dienas) ir tas, ka es akūti izjūtu daudzas lietas kā laika šķiešanu un kļūstu ne tikai nemierīga, bet pat īgna. jo ir sajūta, ka darbs prasās padarāms, pat ja nav skaidra priekšstata, kas par darbu (nu, labi, vienmēr varētu kaut vai vienkārši iet cauri stundu plāniem vai turpināt būvēt tematisko plānu). šovakar man konstanti ir sajūta, ka es kaut ko kavēju, tagad parādījies arī aizkaitinājums, jo filma, ko ar kr izlēmām noskatīties, nepavisam neattaisnoja uz sevi liktās cerības, un ir jau teju pusnakts, pēc 8h jau jābūt ceļā, netieku vaļā no domas, ka pēdējās divas stundas būtu varēts pavadīt kaut kā jēdzīgāk, ai.

šajās trīs dienās atkal ir bijis tik daudz, cilvēki, kāzas, bēres, galda spēles, pastaigas, metināšana, bet es netieku pāri sajūtai, ka kaut kas nav tā. es nesaprotu, varbūt vajadzēja ieiet vannā. varbūt es to vēl varu paspēt. varbūt jāpaspēj ir kaut kas cits.