cukursēne
09 July 2014 @ 09:37 pm
 
“It must be hard to be a man,” she said softly. “A woman knows she is part of the world. We are full of life. A woman is the flower and the fruit. We move through time as part of our children. But a man . . .” She turned her head and looked up at me with gentle pity in her eyes. “You are an empty branch. You know when you die, you will leave nothing of any import behind.”

Penthe stroked my chest fondly. “I think that is why you are so full of anger. Maybe you do not have more than women. Maybe the anger in you simply has no place to go. Maybe it is desperate to leave some mark. It hammers at the world. It drives you to rash action. To bickering. To rage. You paint and build and fight and tell stories that are bigger than the truth.” She gave a contented sigh and rested her head on my shoulder, snugging herself firmly into the circle of my arm. “I am sorry to tell you this thing. You are a good man, and a pretty thing. But still, you are only a man. All you have to offer the world is your anger.”

//Patrick Rothfuss, 2011, The Wise Man's Fear
Tags:
 
 
 
cukursēne
09 July 2014 @ 11:06 pm
grateful  
šodien mēs, guļot zemē, ar rokām padevām viens otru pa gaisu pāri zālājam, un tas bija riktīgi iespaidīgi un aizkustinoši, par spīti tam, ka man procesā +/- novilkās bikses. šo pieredzi savelkot kopā ar to aktivitāti, ko mums vienu vakaru vadīja jeļena, kur bija ar aizvērtām acīm mūzikas pavadībā jāmaldās pa telpu, neizbēgami grūžoties vienam otram virsū, kurā es sapratu, ka daudz nepatīkamāk, nekā kādā ietriekties, ir nevienā neietriekties, es tagad ļoti domāju par tuvuma, kopības un uzticēšanās sajūtu. cik tas ir svarīgi. cik bēdīgi kļūst tajos brīžos, kad kaut kāda iemesla dēļ aktualizējas tas manī nemaz ne tik dziļi snaudošais "bet es taču te nemaz neiederos" prāta stāvoklis. cik briesmīga pieredze bija sēdēt klases aizmugurē un redzēt tikai pakaušus, cik ļoti tas radīja tādu bezdibenīgi nomācošu sajūtu, ka visi man ir uzgriezuši muguru. un, domājot par visām tām labajām lietām, kas no šīs kopības rodas, tā aizmugures apziņa, es riktīgi saprotu klases audzinātāja jēgu, kas, kamēr pati mācījos skolā, man galīgi nebija skaidra: tas būtu klases audzinātāja uzdevums - palīdzēt uzbūvēt tik produktīvu, atbalstošu, vērtīgu vidi klasē.

es jūtos tik pateicīga par šo pieredzi. vispār sāk likties, ka mana dzīve pēdējos mēnešos ir iegājusi pamatīgā pateicības zīmē, un man tas patīk.