šodien pirmoreiz VA laikā raudāju, un vairākkārt. bet, par laimi, tam nebija sakara ar mācību saturu vai persōniskiem konfliktiem - bija jāpastāsta (un vēl tas jāuzfilmē videō!) par kādu savu attieksmju lūzuma punktu, un dažādu apstākļu rezultātā es jutos tā, ka man ir jāpastāsta par to, kā mammas MS diagnoze mainīja manus priekšstatus par mērķtiecīgu problēmu risināšanu. domāju, ka lomu tajā pinkšķēšanā, kad mēģināju sākt stāstīt (pēc tam jau gan filmējot viss sanāca labi, sakarīgi un pozitīvi, vairs nekādu traucējošu emocionālu ārēju izpausmju), spēlēja gan fakts, ka tas jau bija vakars pēc intensīvas dienas, gan arī tas, ka tie tomēr nav ļoti labi pazīstami cilvēki, kas tad vēl drusku ceļ to sev-pāri-pārkāpšanas spriedzi. protams, tagad ir mazliet kauns un domāju, ka varbūt vienkārši būtu vajadzējis stāstīt kaut ko tādu "vieglāku", bet no otras puses atkal tāda laba sajūta, ka esmu bijusi drosmīga, patiesa un atklāta pret tiem IM kolēģiem, un izdarījusi tieši brené brown ieteikto, neslēpusi ievainojamību. cerams, ka tam būs kādas pozitīvas sekas manās sajūtās vai mūsu attiecībās, nu, vai, drīzāk, vismaz nebūs nekādu negatīvu iznākumu. viens pozitīvs iznākums laikam jau ir - vairs īsti nesatraucos par to dzejoļa lasīšanu "klases vakarā". jo, lai gan tas, protams, var varbūt atklāt šķietami mazliet par daudz par mani, tas vismaz nebūs sāpīgi.