visa tā fotogrāfēšanās lieta bija tik dīvaina. neviens nekad mūžā nebija tik īsā laika posmā tik daudz un aktīvi mani slavējis, kā tas fotogrāfs, hahaha. man tas likās patīkami smieklīgi un mazliet atsauca atmiņā suņu audzināšanu, vajadzēja vēl tikai solīt cepumiņu. tomēr es jutos diezgan ļoti neērti, jo, nu, es galīgi neesmu tāds cilvēks, kuru baigi mēdz fotogrāfēt, un vispār arī jāsecina, ka ir riktīgi sarežģīti ātri uztvert, izpildīt un paturēt prātā visas tās norādes - ķermeni uz vienu pusi, galvu uz otru pusi, tad vēl jāpieliec viņa cita leņķa virzienā, zods augstāk-zemāk, skatīties kamerā, un to visu ar kaut kādu normālu, nesastingušu un neizmisušu sejas izteiksmi, es ceru, ka būs vismaz viena bilde, kurā es neizskatīšos traka vai garīgi atpalikusi.
vēl jāsecina, ka es laikam tomēr tuvākajā laikā nesākšu apgūt dekoratīvās kosmētikas pasaules noslēpumus, pilnais vilhelms grimms uz mani neatstāja nekādu iedvesmojošu iespaidu, galvenokārt izjutu to kā apgrūtinājumu (nevar kurā katrā brīdī berzēt jebkuru sejas daļu, kā ienāk prātā, seja jūtas netīra un vēlāk, kad jādabū no acīm nost tur uzkrāsotais, arī ar visu to, ka izmantoju pie vecākiem atrasto mammas "gentle eye-make-up remover", bija jāraud). bet, kā jau teicu baibai, kad pēc manas bildēšanās un viņas m.darba iesniegšanas sēdējām un malkojām pa aliņam (vēl pirms es uzzināju, ka bez raudāšanas no tās acu tušas vaļā netikšu; vispār jocīgi, es taču kaut kad skolas laikā atceros vismaz pāris reizes, kad esmu pati savas skropstas uztušojusi, nez kāpēc tad nebija jāraud), kosmētikas jautājumi joprojām mani kaut kādā mērā fascinē, līdzīgi kā visādas citas lietas, kuras nemāku un līdz galam nesaprotu, un varbūt kādreiz nākotnē, kad nebūs, ko darīt, un nebūs žēl naudas par visām tām "bare necessities", kas, cik saprotu, ietver veselu kaudzi dažādu produktu (nu tur, ja mani šodienas novērojumi ir precīzi - kaut kāda ķeska, ko ziest uz sejas, tad pūderis, vēl kaut kādas krāsas, tuša, kaut kas tur uzacīm, blah blah blah), ieguldīšu laiku un pūliņus, lai sevi izglītotu un par soli pietuvotos īstas sievietes statusam.
vēl jāsecina, ka es laikam tomēr tuvākajā laikā nesākšu apgūt dekoratīvās kosmētikas pasaules noslēpumus, pilnais vilhelms grimms uz mani neatstāja nekādu iedvesmojošu iespaidu, galvenokārt izjutu to kā apgrūtinājumu (nevar kurā katrā brīdī berzēt jebkuru sejas daļu, kā ienāk prātā, seja jūtas netīra un vēlāk, kad jādabū no acīm nost tur uzkrāsotais, arī ar visu to, ka izmantoju pie vecākiem atrasto mammas "gentle eye-make-up remover", bija jāraud). bet, kā jau teicu baibai, kad pēc manas bildēšanās un viņas m.darba iesniegšanas sēdējām un malkojām pa aliņam (vēl pirms es uzzināju, ka bez raudāšanas no tās acu tušas vaļā netikšu; vispār jocīgi, es taču kaut kad skolas laikā atceros vismaz pāris reizes, kad esmu pati savas skropstas uztušojusi, nez kāpēc tad nebija jāraud), kosmētikas jautājumi joprojām mani kaut kādā mērā fascinē, līdzīgi kā visādas citas lietas, kuras nemāku un līdz galam nesaprotu, un varbūt kādreiz nākotnē, kad nebūs, ko darīt, un nebūs žēl naudas par visām tām "bare necessities", kas, cik saprotu, ietver veselu kaudzi dažādu produktu (nu tur, ja mani šodienas novērojumi ir precīzi - kaut kāda ķeska, ko ziest uz sejas, tad pūderis, vēl kaut kādas krāsas, tuša, kaut kas tur uzacīm, blah blah blah), ieguldīšu laiku un pūliņus, lai sevi izglītotu un par soli pietuvotos īstas sievietes statusam.
piešņauktā salvete | nošķaudīties