viena no manām mīļākajām sajūtām ir, kad, ejot pa kādu grumbuļainu virsmu, ar pēdas purngalu gadās aizķerties aiz kāda kukuržņa vai akmens, vai kā cita, tā kā paklupt, bet klupšanas procesā sevi ar to pašu kāju noķert un droši atbalstīties uz zemes pēc tāda īsa nestabilitātes un gandrīz kritiena momenta.

tikko, pirmoreiz mūžā braucot 15.autobusā, uzzināju, ka rīgā ir varavīksnes gatve. es ceru, ka tur ir vismaz viens lgbt bārs, heheh, jo, ja nav, tā ir garām palaista lieliska izdevība. mīnuss gan, protams, ka tas ir pļavniekos (purvciemā? es nezinu, kā nosaka mikrorajonu robežas).