kopš ilze man, pirms vēl bija zināmi atlases trešās kārtas rezultāti, pajautāja, vai es kādreiz esmu kaut kur netikusi/nepaņemta, kur esmu pieteikusies, es par šo diezgan daudz domāju. ja neskaita pāris tādus darba pieteikumus, ko iesūtīju bez sajūtas, ka šis nu ir kaut kas, kam vēlos sevi veltīt līdz kaulu smadzenēm, uz kuriem man neko neatbildēja, tad jāsaka, ka akadēmiskajā un darba dzīvē es nekad neesmu nesasniegusi nospraustos mērķus. gan rv1ģ tiku, gan ib, gan uz jias un meistardarbnīcām, gan universitātēs iestājos bez kādas aizķeršanās.
un es tagad nevaru saprast, kam tur lielāks devums varētu būt bijis - piesardzībai (pusapzināti nepiesakoties ne uz kādām outrageous lietām, bet tikai uz savu (ie)spēju robežās esošo), entuziasmam un darba spējām (ja reiz esmu izlēmusi, ka šo kaut ko es gribu, tad daru maksimāli daudz un efektīvi, lai dabūtu gatavu) vai vienkārši manai diženajai veiksmei (par ko gan, ja tā nopietni, tad es piekrītu, ka tā nav kaut kāda pasīva īpašība, kas cilvēkam piemīt tāpat kā, nez, blondi mati, bet drīzāk ir konkrētu dispozīciju kopuma rezultāts, tb, ja gribi, lai tev veicas un lūkojies pasaulē ar iespējām atvērtu skatu, tās arī atradīsi, nevis dzīvosi noslēdzies tādā "esmu neveiksminieks" paradigmā).
man vispār ir grūti atrast tādas "izgāšanās" savā dzīvē, tb, kad būtu kaut ko ļoti centusies sasniegt, bet rezultāts būtu pilnībā izpalicis. nu, vienīgi kaut kādos sociālos un ķermeniskos kontekstos, ha, bet tur atkal ir ļoti grūti izvērtēt to cenšanos, un ar tagadnes skatu liekas, ka tie pāris gadījumi, kurus varu iedomāties, tur patiesībā esmu "nepareizi" centusies, tb, domājusi, ka eju pa labi, bet patiesībā gājusi pa kreisi.
bet varbūt tas ir kaut kāds retrospektīvs savas dzīves naratīva pārrakstīšanas efekts, tb, kad kaut kas nesanāk, es vienkārši pieņemu, ka pietiekami necentos vai pietiekami to negribēju. tāpēc ciba ir ļoti noderīga, var nākotnē apskatīties, kā un cik stipri esi par kādām lietām juties.
un es tagad nevaru saprast, kam tur lielāks devums varētu būt bijis - piesardzībai (pusapzināti nepiesakoties ne uz kādām outrageous lietām, bet tikai uz savu (ie)spēju robežās esošo), entuziasmam un darba spējām (ja reiz esmu izlēmusi, ka šo kaut ko es gribu, tad daru maksimāli daudz un efektīvi, lai dabūtu gatavu) vai vienkārši manai diženajai veiksmei (par ko gan, ja tā nopietni, tad es piekrītu, ka tā nav kaut kāda pasīva īpašība, kas cilvēkam piemīt tāpat kā, nez, blondi mati, bet drīzāk ir konkrētu dispozīciju kopuma rezultāts, tb, ja gribi, lai tev veicas un lūkojies pasaulē ar iespējām atvērtu skatu, tās arī atradīsi, nevis dzīvosi noslēdzies tādā "esmu neveiksminieks" paradigmā).
man vispār ir grūti atrast tādas "izgāšanās" savā dzīvē, tb, kad būtu kaut ko ļoti centusies sasniegt, bet rezultāts būtu pilnībā izpalicis. nu, vienīgi kaut kādos sociālos un ķermeniskos kontekstos, ha, bet tur atkal ir ļoti grūti izvērtēt to cenšanos, un ar tagadnes skatu liekas, ka tie pāris gadījumi, kurus varu iedomāties, tur patiesībā esmu "nepareizi" centusies, tb, domājusi, ka eju pa labi, bet patiesībā gājusi pa kreisi.
bet varbūt tas ir kaut kāds retrospektīvs savas dzīves naratīva pārrakstīšanas efekts, tb, kad kaut kas nesanāk, es vienkārši pieņemu, ka pietiekami necentos vai pietiekami to negribēju. tāpēc ciba ir ļoti noderīga, var nākotnē apskatīties, kā un cik stipri esi par kādām lietām juties.
piešņauktā salvete | nošķaudīties