izjūtu lielas mentālas mokas, I'M TOOOOOOOOORN, [ne gluži] kā natālija imbruglija - tikko sapratu, ka mēģinājums taču pārcelts uz rītdienu, bet rītdien ir pasākums, ko man gribas apmeklēt tik ļoti, ka uz brīdi apsvēru domu izlikties, ka esmu kaut ko sajaukusi, un ierasties uz pēdējo mēģinājumu pirms konkursa ar stundas nokavēšanos, jo sevišķi tāpēc, ka zinu, ka vismaz vēl viena jaunkundze būs VĒL vēlāk, jo nevarēja samainīt darbā maiņu. tomēr mana atbildīgā daba, kā jau parasti, ir ņēmusi virsroku. pajautāju ansambļa vadītājam, cik slikti būtu nākt vēlāk, godīgi izklāstot iemeslu, un nosolījos gan viņam, gan sev, ka tad, ja teiks, ka jānāk uz sākumu, apklusināšu iekšējās žēlabas un būšu klāt kā mazais kociņš, vai kāds nu tur bija tas izteiciens. pagaidām neko nesaka, dīdos un ņurdu pie sevis kā īgns lācēns. vismaz es noteikti neesmu psihopāts.

esmu pamanījusi, ka mani mēdz sevišķi kaitināt situācijas, kad, runājot ar cilvēku par kādu problēmu un to, kādus potenciālos risinājumus iespējams iztēloties, es saņemu atbildi "ok, tas ir problemātiski, bet tā vienkārši ir un tāpat nav reāli neko izdarīt". tāda status quo pašsaprotamības un neizbēgamības nostāja. es īsti labi nespēju tikt pāri sajūtai, ka tas ir pasivitātes manifests. un man tas šķiet drusku nelāgi, šī gandrīz automātiskā reakcija, jo tā taču noteikti vienmēr nav - varbūt cilvēks vienkārši grib uzturēt sarunu, izvēloties oponenta pozīciju. tai pat laikā, es domāju, ka ir liela nozīme tam, ar kādu "attieksmes sistēmu" aplūkojam tēmas/problēmas - koncentrējoties uz šķēršļu atrašanu un uzskaitīšanu, vai risinājumu un iespēju meklēšanu. un ir skaidrs, ka man labāk patīk komunicēt ar cilvēkiem, kas, arī ja situācija prasa identificēt problēmu, turpina ar kādu iztēlotu iniciatīvu, pat, ja ir skaidrs, ka tā nav uzreiz (vai varbūt - jebkad) realizējama. tas laikam nozīmē, ka man patīk ideālisms?

man ir arī ļoti grūti saprast, kā var par lietām, notikumiem, iniciatīvām, rīcībām nedomāt ilgtermiņā un kontekstā, kā var funkcionēt ar uzstādījumu if there is no quick fix, there's nothing we can/should do. kā var, piemēram, domāt par to vai kaut ko atmaksājas darīt, ņemot vērā tikai vienu vai divas dimensijas un šauri ierobežojot to (laika/telpas)attālumu/kontekstu, kurā izvērtē rezultātu? tas ir kaut kāds piecgades plānu vēstures rezultāts, kur aktuāls tikai konkrētās iestādes viens produkcijas lielums vienā laika posmā, pofig par to, kā tas tiek sasniegts un kas notiek ar sistēmu kopumā?

labi, ok, no vienas puses, ir skaidrs, ka cilvēku domāšana no dabas šādām tādām darbībām ir vairāk piemērota, nekā citām, un ir lietas, kuru racionālai izdomāšanai nepieciešama lielāka piepūle, nekā citām (skat. Daniela Kānemana jauko "Thinking, Fast and Slow"), bet kauzalitātes meklējumi tomēr ir viena no lietām, kas cilvēkiem dabiski ir raksturīga (un reizēm tieši tas arī noved auzās, haha, bet tas jau cits stāsts). tad taču it kā vajadzētu sekot arī spējai sasaistīt, piemēram, viena uzņēmuma "iekšās" notiekošo ar cēloņiem/sekām ekonomiskajā sistēmā, sasaistīt tagadnes notikumus ar sekām nākotnē, nevis skatīt katru situāciju tā, it kā tā būtu teju vai izolēta no pārējās pasaules. tomēr tik bieži cilvēkos novērojams kaut kāds bezsaistes (ne tikai interneta pieslēguma ziņā) režīms, pārliecība, ka konteksts uz mani/manu uzņēmumu/manu valsti īsti neattiecas, vai, vēl biežāk, es/mans uzņēmums/mana valsts uz kontekstu neattiecas. tā neforši.