205. telpa, kas man visvairāk asociējās ar LU studiju laiku, joprojām smaržo tāpat

šodiena bija tik piebāzta ar visādām lietām, bet, par spīti nogurumam, jutos tiešām priecīgi. līdz brīdim, kad sabiedriskajā transportā saskāros ar lowest of the low, nu, labi, tas ir varbūt drusku parspīlējums, bet tuvu tam - nenosakāma vecuma jaunu vīrieti (varētu būt tikpat labi 13 kā jau pie 20, es reāli vairs nemāku saprast jauniešu vecumus), kurš klausījās kaut kādas kaitinošas, repetitīvas skaņas no mobilā telefona. tā kā veco telefonu monofoniskie zvana toņi. un klausījās viņš tik skaļi, ka es to varēju dzirdēt cauri savām lielajām, apkārtējas skaņas tomēr nedaudz slāpējošajām austiņām, kurās man pašai skanēja mūzika. neizturēju, palūdzu, lai pagriež klusāk (diemžēl ne tajā laipnākajā no toņiem, par ko pati drusku bēdājos, bet nogurums dara savu), uz ko šis man mēģināja iestāstīt, ka klausīties mūziku AUSTIŅĀS esot pret sabiedriskā transporta lietošanas noteikumiem, bet darīt tādu nejēdzību, kā darīja viņš - ne. bet par to viss viens, galvenais, ka izslēdza.