pagājusi jau mazliet vairāk nekā nedēļa, bet tikai šonakt pirmo reizi, kopš nomira suns, esmu saņēmusies mēģināt gulēt savā gultā (iepriekš gulēju vai nu svešās gultās ārpus mājas, vai uz dīvāna). pagaidām nekas nesanāk, jau sāku apsvērt atgriešanos pie dīvāna. es tajā visu laiku esmu gulējusi neizlaistā, jo nafig kaut ko čakarēties, ja vietas pietiek, un, kas daudz svarīgāk, var piespiesties pie vertikālās malas, un tad ir gandrīz tā, it kā tur kāds joprojām gulētu, atspiedies pret manu muguru. neizdevīgi, ka kaķiem nav tendences pastāvīgi mani apgulēt - tikai kanēlis reizēm kaut kur pieglaužas, parasti uzguļas sānam, kad guļu kādā embrija pozā, bet tas ir drīzāk izņēmums, un magone vienmēr vienkārši uzprasās uz glaudīšanu, ložņā apkārt un bradā pāri, saskaroties neguļ.