suns pa naktīm vemj, nevaru izgulēties.
nesaprotu, kāpēc tikai pa nakti. tā ir bijis nu jau laikam trīs(divas?) naktis, un tas pilnīgais problēmu trūkums pa dienu katru reizi mani ieaijā tādā false sense of security, ka nu jau tak būs viss kārtībā. šorīt beidzot izdomāju izlasīt zāļu blakusparādību utt lapeli, tur tā arī rakstīts, ka var būt "vemšana un anoreksija". bet to, kāpēc viņa vemstās tikai pa naktīm, es tāpat nesaprotu. tas gan ir savā ziņā arī labi, jo tad neizvemj zāles, kuras jādod no rīta.

vienmēr šķitis interesanti tas, kā no labām, saprātīgām pamatnostādnēm cilvēki nonāk līdz kaut kādiem ekstrēmiem, kategōriskiem, absurdiem argumentiem.

nu, piemēram, no "naudas daudzums nav labākais veids, kā mērīt panākumus" līdz "nost ar naudu, darbu, produktivitāti, visiem jāpāriet uz naturālajām saimniecībām" vai no "patstāvība ir laba lieta" līdz "neuzticies nevienam, nepaļaujies ne uz vienu, pats, pats, PATS, viens, VIENS, VIENS!!!" utt.

tagad, lasot to summerhill grāmatu arī sanāk brīnīties tieši par šo. jaukas idejas (brīvība taču ir forši!), bet tās (vismaz man) diezgan ļoti bojā tāds melnbalts pasaules skatījums, "visu vai neko!" attieksme. var jau būt, ka es vienkārši esmu šaurpierīga, bet patiesībā man tiešām liekas, ka ir drusku divkosīgi no vienas puses slavināt brīvību un izvēles iespējas mācoties, bet tad paziņot, ka no grāmatām vispār nekādu izglītību nevar iegūt; teikt, ka svarīgākais bērnam izglītībā ir atrast ieinteresētību, bet tai pat laikā nosodīt gatavību bērnam parādīt, kā strādā kādas tehnolōģiskas/mehāniskas lietas (e.g. traktōra motōrs), it kā būtu tikai divas galējības - konstanta uzbāšanās/piespiešana un ~pilnīga patvaļa. pfft.

pirms iziet no mājas šovakar, atgadījās kaut kas ārkārtīgi amizants, bet arī uztraucošs.
viss sākās ar to, ka magone nogāza no galda lampu. kad es to pacēlu, nospiedu ieslēgšanas/izslēgšanas pogu, pieņēmusi, ka tā nodzisa tāpēc, ka spuldzītei pārrāvies kvēldiegs, lampai atsitoties pret zemi, taču biju pieļāvusi kādu kļūdu, jo lampa ieslēdzās un izsita dzīvoklim korķus. tā kā elektrokaste dzīvoklī ir novietota ļoti ērti tieši pie ieejas durvīm, nopriecājos, ka varēšu vienkārši izmantot gaismu no gaiteņa, pavēru ārdurvis, pavicināju roku, lai kāpņutelpā ieslēgtos gaisma, pārliecinājos, ka tiešām tie knibuļi norāda, ka pie vainas tas konkrētais kontakts. tad attapos, atgriezos pie galda un izrāvu lampu no kontakta (ja nu tur patiešām kaut kas, kas pamatotu "šai lampiņai elektrību vairs nelejiet", nevis vienkārši pārdegusi spuldzīte) un aizgāju ieslēgt atpakaļ elektrību. viss atrisinājies, varam laimīgi dzīvot tālāk. tā kā šis viss norisinājās, man gatavojoties doties plašajā pasaulē laimi meklēt braukt uz mēģinājumu, loģiski, ka neilgi pēc šī tvēru pēc suņa siksniņas un grasījos vest viņu ārā, kad sapratu, ka suņa nav. izložņāju visus kaktus, tad iedomājos, ka varbūt viņa, veca, dumja un apdullusi būdama, nosprieda, ka ejam ārā jau tad, kad pavēru ārdurvis, kaut kā nemanāmi izsteberējusi laukā. skatos gaitenī - nav. nekur tā suņa nav. nokāpu pa kāpnēm lejā, nav. uz brīdi sāku domāt, ka varbūt lampa nemaz nebija vainīga pie izsistajiem korķiem, bet dzīvoklī ielauzās kādi citplanētieši vai dēmoni, kas savākuši suni kādiem pētnieciskiem vai rituāliem nolūkiem, tas ir, es jutos ļoti, ļoti samulsusi. bet tad, kāpjot atpakaļ augšā pa kāpnēm, saskrējos ar kaimiņu, kurš, ieraudzījis manu acīmredzami WTFWTFWTF sejas izteiksmi jautāja "jums sunītis?", un pēc apstiprinošas atbildes nospieda lifta pogu, durvis atvērās, un tur stāvēja mans suns. es nezinu, kā viņa varēja tikt liftā, jo durvis taču pašas no sevis neveras, un mūsu stāvā noteikti nebija vaļā, kad ņēmos ar to elektroskapi, jo gaitenī neviena nebija. katrā ziņā, viss ir labs, kas labi beidzas, bet šis bija ļoti jocīgi, hahah.