ō, uz šo gan es totāli došos; pat, ja neviens draudziņš negribēs nākt līdzi.
visu laiku gribas dejot, pēdējā laikā pat sabiedriskajā transportā nekad nesēžu un bezkaunīgi pusapvaldīti dancīgi mīņājos un tirinos, neņemot vērā faktu, ka neesmu viena pati, un apkārtējie jau nedzird, ka man austiņās skan kaut kas satriecošs un sa-tricinošs. bet nekāds ļaunums jau gan nevienam no tā neceļas, citus jau neaiztieku un negrūstu.

es vienmēr jūtos ārkārtīgi neērti, kad pa manām mājām tusē kaut kādi meistari, bet šis vēl visam pa virsu izskatās pēc staļina un pagājušo reizi prasīja man, vai man nav mikroviļņu krāsns, jo gribēja sildīt un ēst savas pusdienas šeit. šodien vismaz viņš nav tik pļāpīgs. es ceru, ka viņš drīz ies prom.

dzeršanai, tātad, mēdz būt interesantas sekas (no shit, sherlock!). iespējams, jāpārdomā pēdējā laika puslīdz-nejauši-ieturētā nostāja, ka nav nekādas jēgas īpaši ar to aizrauties.

tikko, piemēram, saņēmu sveicienu vārdadienā no kāda visai patīkama (cik nu gadījies sastapties un tā, neko daudz jau nezinu) jaunieša, ar ko neesmu īpaši labi pazīstama, kas pats par sevi būtu diezgan pārsteidzoši (jo, nu, kuram gan mūsdienās ir svarīgi paziņas apsveikt tādos sīkumos, right), bet, redz kur notikuma āķis - es nezināju, ka man ir viņa telefōna numurs, haha. un, šķiet, vienīgais iespējamais veids, kādā es to būtu varējusi iegūt, ir kaut kad dzērumā. nu, vai arī man ir kāda garīga saslimšana, ko neapzinos, kas izraisījusi numura iegūšanas aizmiršanu, var jau būt visādi. vēl skaidrs, ka iegūts tas ir jau kaut kad diezgan pagātnē, visdrīzāk, jo pierakstīts kārtīgi ar visu garumzīmi uz "ō", un es jau kādu laiku telefōnā izmantoju tādu klaviatūru, kurā normālo garumzīmi uz "ō" nevar panākt, tikai õ, ö, ø utml. katrā ziņā, kļuva tā jautrāk ap sirdi, jo šis liek aizdomāties par to, kādas vēl lietas varētu nejauši gadīties atklāt. varbūt man ir pieeja kādu svešu cilvēku bankas informācijai, ko esmu kaut kad dzērumā viltīgi izkrāpusi un, ja tikai to atcerētos, varētu kļūt stāvus bagāta.