cukursēne
16 December 2013 @ 04:10 am
mirror, mirror  
labākais ieguldījums dzīvoklī, manuprāt, noteikti ir milzīgais drēbju skapja durvju spogulis. visa tā dejošana pie spoguļa un lēkāšana pa gultu pie spoguļa dažādās iz/ap-ģērbtības fāzēs patiešām dara brīnumus - šodien, piemēram, es smuka jutos visu dienu, no kidding. neticami, bet fakts. pilnīgi vai tāda sajūta, ka var sākt likt cerības uz to, ka vēl pāris mēneši šitā, un būšu sevi varbūt pat izārstējusi, tas man ļoti, ļoti patiktu. jo, nu, kuram gan nepatīk sev patikt, haha.
 
 
cukursēne
16 December 2013 @ 04:25 am
ne tādas lietas vien izdomāsi, ar bezmiegu mokoties  
vispār reizēm man šķiet, ka no manis sanāktu patiešām labs stalkeris
 
 
cukursēne
16 December 2013 @ 04:42 pm
zābaki  
šodien, šņorējot zābakus, lai dotos ārpus mājas (uzskates materiāls: šitādi ir tie zābaki), atcerējos vienu notikumu pirms pāris gadiem. es īsti neatceros, kāds precīzi bija plašākais konteksts, man kāds vai kaut kas (bet vairs nezinu, kas) bija centrā jāgaida, un es sēdēju kafejnīcā "sala" origō (tagad gan tur laikam ir kaut kas cits; nevis hesburgers, bet tas, kas viņam pretī. lai gan sazin, tagad, ja tā padomā, grūti vizualizēt un precīzi atcerēties, varbūt arī tā sala tur joprojām ir), dzēru tēju un tā. pie mana galdiņa pretējā pusē piesēdās kāda paveca kundzīte ar savu (pieņēmu, ka) mazmeitu. no sākuma īpaši viņām uzmanību nepievērsu, bet pēc tam, kad biju aizgājusi pēc papildu tējas vai kaut kā uzkožama, kurš gan to vairs var atcerēties, pēkšņi uztvēru, ka esmu nokļuvusi viņu sarunā. meitenīte teica sievietei, ka gribētu tādus zābakus kā man, uz ko tā viņai sākotnēji atbildēja, ka viņai tādi nekur nenoderētu, bet pēc neilga pārdomu brīža teica, ka varbūt tad, ja viņa kļūtu par misionāri, varētu tādus valkāt. pēc šī man uzmācās nepārvarama vēlme mazliet nošokēt vecmāmiņu, atdāvinot meitenītei bildi ar kaut kādu svēto, kas man glabājās makā, un novēlot veiksmi misionāres karjerā. lai tad pašas domā, ko tas nozīmēja, ha.
protams, man nav ne jausmas, kas tā bija par svēto, jo es un kristietība īpaši labi nesaprotamies, bet to kartīti ar bildi es diezgan ilgi nēsāju makā, jo bija slinkums ņemt ārā, un arī tāda mazliet sentimentāla vērtība - to man babiņas bērēs piešķīra viņas brāļa atraitne veneranda, kura bija jūsmojusi par to, kā bēru mielastā runas vietā dziedāju "ave maria", jo man nebija nekā labāka par dziesmu, ko pateikt, un es zināju, ka babiņai būtu paticis. tas gan bija iepriekšējais maks, un kartīti pēc kāda laika nozaga ar visu maku.
šo atceroties, mazliet aizdomājos pa "misionāru zābaku" taciņu. varbūt kaut kādā ziņā tai svešajai vecmāmiņai bija taisnība, vismaz tieši par šiem dzeltenajiem zābakiem, jo, ja atmet to specifiski reliģisko kontekstu, tad arī vārdnīca saka, ka missionary (n.) - one who is sent on a mission; (adj.) - very enthusiastic and eager about doing a job or supporting a cause, un tas viss jau nepavisam nav tālu no manas persōnības.