joprojām sāp spranda un pleci no piektdienas dejošanas, un man tas ļoti patīk. izskatīgas krievu lēdijas ar akordeōnu un bungām, bungām, bungām; kas gan vēl piemērotāks dejošanai vispār ir iedomājams. žēl, ka kaut kas tādā garā nav pieejams katru nedēļu. nu, vai vismaz katru otro.

šodien pēc vannas pavadīju ilgu laiku spoguļa priekšā mūzikas pavadījumā visādi kustoties: liecoties, grozoties, tirinoties - slaukot matus nejauši atklāju, ka ļoti vienkāršā veidā var likt krūtīm šūpoties tādās apļveida kustībās, un sajutos ar to tik fascinēta, ka bija vēl jāpaeksperimentē, un tas bija tik aizraujoši un izklaidējoši, ka grūti pārstāt.
es esmu pārliecināta, ka šādas lietas darīt ir ļoti veselīgi.
(varbūt arī ķermeniski veselīgi, nezinu, es domāju garīgo veselību - vēl viens veids, kā pakāpeniski mainīt to, kā/uz ko fokusējos, domājot par/skatoties uz savu ķermeni, mēģināt mazināt defaulto "ugh" reakciju)

I'd made myself believe something that wasn't true. I'd made myself believe that I was fine and happy and fulfilled on my own without the love of anyone else. Being in love was like China: you knew it was there, and no doubt it was very interesting, and some people went there, but I never would. I'd spend all my life without ever going to China, but it wouldn't matter, because there was all the rest of the world to visit.
(..)
I thought: I want to go to China. It's full of treasures and strangeness and mystery and joy. (..) For the first time ever I felt I was doing something with all of my nature and not only a part of it.

//Philip Pullman, The Amber Spyglass