man ir tāda sajūta, ka šajā rudenī beidzot sāk nobriest raža. laikam es spēju rakstīt tikai ar abām kājām uz Latvijas zemes, lai cik banāli un jēli tas neizklausītos. vai varbūt tas drīzāk saistīts ar kādu stabilitāti un konkrētu refleksijas veidu, kas iespējams tikai tad, ja prāta resursus pārāk neaizņem citas rūpes. es nezinu. es vienkārši ceru un jūtos.

esmu pamodusies pilnīgā netēmā diezgan par agru, jūtos neizgulējusies un man gribas ēst - visvairāk gribētos šokolādes mafinu, bet nāksies apmierināties ar mandarīnu un cerēt, ka izdosies ātri atkal iemigt, lai izmantotu atlikušo miega laiku tā, kā pienākas, un diena nepaietu paguruma un nīgruma zīmē