es zinu, ka šim nav jēdzīga pamatojuma, bet pēdējā laikā man brīžiem uznāk milzīgas pašžēluma lēkmes, es jūtu, kā sāk sisties sirds, reizēm mazliet trīcēt rokas vai džinkstēt ausīs, un visu prātu kā bieza, želejīga migla (kā vienā padomju laiku zinātniskās fantastikas grāmatā, tur bija tāda aveņsārta citplanētiska viela, kas cilvēkus ieskāva lokā un nogalināja sadedzinot, tieši tāda sajūta man ir par šo) pārņem doma, ka tas nav godīgi, tas nav godīgi, tas nav godīgi. man ir sevis tik nenormāli žēl un gribas, kaut būtu kāds, ko vainot, bet īsti jau nav, tas ir, teorētiski jau ir, bet es nevaru, jo tas nav manā dabā, tāpēc es vienkārši ievelku dziļu elpu un gaidu, kad pāries, un skaitu sekundes. tas nav godīgi, tas nav godīgi, tas nav godīgi, viss ir kārtībā, nekas jau nav noticis. man vienkārši ir sevis līdz kaulam žēl. bet tikai brīžiem, pārējā laikā es draudzējos ar veselo saprātu un apzinos, ka tas ir sīkums, salīdzinot ar visu ko citu, kas būtu varējis gadīties, es apzinos visas tās lieliskās iespējas, kas man ir, visas tās privilēģijas, man nav jāraizējas par uzturu, dzīvošanu, man ir izglītība, man ir apņēmība, es neesmu pilnīgi viena visā pasaulē, man taču patiesībā nav gandrīz nekā, par ko sevi žēlot, izņemot tādu nieku kā neveiksmes "mīlas" frontē, kas tad tas vispār ir, ja tā labi padomā. un tomēr, man ir sevis žēl. tāds apziņas parazīts, tas žēlums.

nu, un, protams, arī kauns par to, ka atļaujos vispār kaut kādu tādu pašžēlošanos. bet es īsti nezinu, vai ir kāds labāks veids, kā ar to tikt galā, nekā just ride it out, es tiešām nezinu.

sapnī redzēju kokus, kuros aug viskijs. zināt, ka ir nogatavojies, varēja pēc tā, ka parādījās/kļuva izlasāma etiķete, bet tiem kokiem uzmanīgi jāseko līdz, jo pārgatavojušās pudeles krita zemē un, protams, saplīsa.