mizas sālīsim mēs vēlāk

šonakt sapnī riebīgam bērnelim par blenšanu uz mani, kamēr pārģērbjos, eju uz tualeti utt piedraudēju izdurt aci, to diemžēl dzirdēja mans vienīgais draugs (sapnī), kurš nezināja, ka bērnelis bija riebīgs un lūriķis, un tamdēļ padomāja, ka es laikam vienkārši esmu briesmīga, un uzspļāva man uz muguras un pārtrauca draudzēties. tai pat sapnī gribēju zagt ēdienu no makdonalda un tumsā braucu caur mežu, turot klēpī divas mazas meitenes un kaķēnu, un labajā rokā maigi iekodies man līdzi skrēja zeltainais retrīvers

diena iesākās ļoti daudzsološi, un man izdevās paveikt visu obligāti ieplānoto, dabūju pat noskatīties ekskluzīvu filmu par tēmu.
bet tad izrādījās, ka, vedot mani no ikšķiles uz doli, ritai ir pazudis vai nozagts tālrunis, un tas ir ļoti nomācoši, jo es, protams, nevaru nedomāt, ka tad, ja būtu vienkārši realizējusi savu oriģinālo plānu "vilciens+velo abos virzienos", tad tas nebūtu noticis, jo rita ar savu tālruni nebūtu nekur no pekām projām braukusi. es zinu, ka tā ir visai stulba doma, bet nevaru neko izdarīt, lai tā pavisam neuzpeldētu. nu, un tad šāda morālā sabrukuma viens no efektiem ir pilnīgs jebkādas varbūt-nosvinēt-akadēmiski-veiksmīgu-dienu-ar-kādu-sociālu-saņemšanos sajūtas izsīkums. ai, ko gan citu no manis varētu sagaidīt, katrs iemesls ir labs, lai nevienam nezvanītu, vai ne.

tagad šī iespaidā atceros visādus gadījumus, kuros cilvēkiem manā klātbūtnē ir noticis kaut kas nejauks. visspilgtākais no tiem ir stāsts par kāmīti. bērnībā man bija tāda draudzene anita, kas ļoti gribēja kāmīti, bet becāki viņai to nepirka. mums bija kādi deviņi (?) gadi, un neilgi pirms ziemsvētkiem mēs kopā gājām mājās no skolas gar zooveikalu, un, kā gadījās, kā ne, es viņai vienkārši nopirku mazu, rudu kāmīti kā ziemsvētku dāvanu, jo mums likās, ka viņas vecāki taču dzīvnieciņu nemetīs ārā uz ielas, jo sevišķi, ja tā skaitās dāvana (mums bija taisnība). kādu brīdi šis kāmītis nodzīvoja kastītē plauktā anitas istabā, pirms tika iegādāts būris, tam piedzima bērni, no kuriem vienu anita nejauši noslīcināja podā, tīrot kāmja kastīti, un pārējos kāmītis pats apēda, droši vien tāpēc, ka bija cilvēku ar rokām aiztikti. pēc kāda laika, kad anita jau bija pārvākusies dzīvot citur, un es pie viņas atbraucu ciemos, kāmītis ne no šā, ne no tā ņema un nomira. nebija izrādījis nekādas vājuma pazīmes pirms tam, vienkārši nomira, kad es atbraucu ciemos. vienmēr esmu jutusies par šo kaut kā mistiski vainīga, it kā tas būtu nomiris manis dēļ.

bet, ja godīgi, patiesībā es atceros daudz vairāk gadījumu, kur cilvēki manā klātbūtnē ir uzzinājuši kādas labas ziņas vai viņiem ir kā citādi paveicies, tā ka nav tik traki, kaut kā jau tas izlīdzinās.
piemēram, savam brālim es totāli nesu veiksmi datorspēlēs. :D