šodien sapratu, ka es esmu pilnībā aizmirsusi iemīlēšanās sajūtu. un tas ir reizē gan biedējoši, gan kaut kā... aizraujoši.
vēl es neatceros, kā es jutos, kad pirmoreiz mūžā ieraudzīju jūru. ņemot vērā, ka vecāki nekad nav bijuši īpaši aktīvas atpūtas piekritēji, līdz ar to atpūta pie dabas izpaudās kā dzīve laukos vasarā, un manā bērnībā mēs bijām arī visai ļoti nabadzīgi, un mums nebija nekādu radu jūrmalā vai citas lētas pieejas jūrai, es esmu pilnīgi pārliecināta, ka jūru pirmoreiz redzēju jau tādā diezgan puslīdz sevis-apzinīgā vecumā (nu, kādi gadi pieci, seši vismaz būtu mans minējums). un tam taču būtu vajadzējis būt sasodīti iespaidīgi, bet es neatceros. blank. no bērnības jūras pieredzēm visspilgtāk atceros brišanu jūrā kopā ar mammas draudzenes vīru un vecāko dēlu, kurš bija manā vecumā, un (atšķirībā no manis) mācēja peldēt, jo viņu ģimene uz jūru brauca regulāri. man bija kauns un bēdīgi, ka es nemācēju peldēt, un mammas draudzenes vīrs pēteris bija ļoti kārns un smaidīgs. bet tā diez vai varētu būt pirmā reize, kad biju jūrmalā, un pat ja, tas tik un tā nav pirmais iespaids, un tur ir maz sajūtu par pašu jūru. es pārāk nebrīnos, ka neatceros visādas citas, manuprāt, iespaidīgas pirmās pieredzes - nu tur, pirmo sniegu, pirmo mežu utt, jo tās tomēr bija vienā vai otrā veidā pieejamas jau kopš zīdaiņa vecuma, kad manas mazattīstītās smadzenes vienkārši vēl nespēja lietas konceptualizēt, un tāpēc neizveidojās sakarīgas atmiņas, bet tā jūra, tas mani tiešām mulsina. un ļoti apbēdina. jo diemžēl otrreiz "pirmoreiz" ieraudzīt jūru es nevaru, iemīlēties gan jau ka kādreiz.