es reizēm atceros citātu no vienas filmas ar orlandō blūmu, kur viņš bija uztaisījis kaut kādu jocīgu pašnāvības ierīci no trenažiera, vairs neatceros, kāpēc, vispār no tās filmas neko daudz neatceros, bet tur bija meitene, laikam stjuarte, kas teica i'm impossible to forget, but hard to remember, vai kaut kā līdzīgi. es to filmu skatījos, kad man bija kādi mazpadsmit gadi (četrpadsmit? piecpadsmit?), un man likās, jā, tas ir par mani, es tā arī varētu teikt, un man tas likās stilīgi toreiz, es jutos kaut kādā veidā tik īpaša. tagad, domājot par padsmitgadīgo sevi, es šī dēļ izjūtu lielu mīļumu pret un sajūsmu par to tā-laika-mani, cik brīnišķīgi naivi - jo, nu kurš pusaudzis tad tā nav juties (vai gribējis justies, oh, the bittersweetness), bet man tik ļoti patīk, ka vai nu tas nešķita svarīgi, vai arī es vienkārši tiktāl neaizdomājos.

es vairs neatceros, kā man tad likās, kāda es būšu nākotnē, un par to gan man žēl.
bet es atceros, ka arī agrāk reizēm iedomājos līdzīgi, ka gribētos atcerēties, kādu es agrāk sevi nākotnē iztēlojos. tagad sāk likties, varbūt es vienkārši pietiekami neiztēlojos sevi nākotnē (atšķirībā no pašas nākotnes, kas vairāk ietver rīcības un kontekstus, nevis kaut kādas persōniskas īpašības), lai būtu, ko atcerēties. nu, ja neskaita, ka es vienmēr ceru uz to, ka nākotnē būšu skaistāka, jo reiz horoskōpos izlasīju, ka mežāžu sievietes ar gadiem kļūst tikai izskatīgākas. tur bija pieminēts arī, ka bērnībā viņas izskatoties vecākas par saviem gadiem, bet vēlāk tieši otrādi, jaunākas.

vēl tādā reminiscenšu noskaņā atcerējos, ka es bērnībā nesapratu, kāpēc mūzikas skolotājai tik ārkārtīgi patīk šī dziesma, man tas viss likās tik nesvarīgi un dumji, un es nesapratu to "atziedēšanu", jo man likās, ka tur ir "atdziedi" - kā korī, lai pierādītu, ka esi iemācījies. bet tagad es diezgan labi saprotu, kā šāda dziesma var patikt. jo sevišķi pusmūža (man viņa likās diezgan veca tolaik, bet es biju maza, tā ka pieņemu, ka gan jau nebija vairāk par 50, ļoti iespējams pat, ka mazāk) skolotājai, kam ikdiena jāpavada (lielākoties) nepaklausīgu, kaitinošu knēveļu sabiedrībā, no kuriem lielākā daļa pat nav gatavi paklausīties skaistu mūziku, ko viņa mēģina atskaņot stundās.

pamazām sāk likties, ka downton abbey ir iedvesmojusies no George R.R. Martin a.k.a. master of ruining everything good for everyone, visu laiku "laimīgās beigas" sabojā ar kaut ko traģisku. bet varbūt tas vismaz ir veselīgi, ietaupās šķidrums organismā - aizkustinājuma asariņa var pārvērsties bēdu asarā vēl nenožuvusi. labās ziņas - esmu noskatījusies visas trīs sezōnas un varēšu mierīgi ķerties pie esejas rakstīšanas bez uzmācīgas vēlmes zināt, kas notiks tālāk. ja godīgi, pēc tādām beigām es pat priecājos, ka būs laiks atgūties.