tētis aizmirsa samaksāt man par dzīvošanu kojās. es jau divas nedēļas esmu bijusi universitātei parādā (lielu) naudu, pati to nemaz nezinot. tā ir neticami draņķīga sajūta. es ceru, ka parīt mani tajā pretīgajā, sīkajā virtuvē nesagaidīs vēstules no policijas.

un tā diskusijas apmeklēšana rīt arī acīmredzot nesanāks, jo nebiju rēķinājusies ar vietu ierobežotību un to, ka biļetes varētu būt izķertas.
šis vakars ir neticami neveiksmīgs nobeigums visai lieliskai dienai. nu gluži kā jaunākajās latviešu filmās, ha.

cerams, ka nosapņošu izcilu plānu rītvakaram, vai vismaz kaut ko citādi interesantu. un vispār jau jāsāk radināties atkal iet gulēt bēdīgā noskaņā, vai ne.

ilze man pastāstīja, ka augusts esot teicis
"kā tas var būt, ka mēs ar tādām mazām acīm redzam visu visumu? "

tas ir tik lieliski, un es reizēm arī jūtos apmēram tieši tā; aiz sajūsmas apraudājos

mārtiņš man arī ļāva slīpēt ilzes galdu, ne tikai kaut ko turēt, pienest, saslaucīt, sajūsmā vicināties ar rokām. un tas bija lieliski, koka putekļi visās malās un darba sajūta.