kas gan var būt labāks fōns esejas rakstīšanai par gregoriāņiem

rakstu par staburagu un, lai gan man tas nekad nav licies kaut kas baigi aktuāls (kaut gan "staburaga bērni" man patika, klausījāmies ar brāli kasetē neskaitāmas reizes), brīžiem saskrien acīs asaras, it kā tas būtu kaut kāds man persōnīgi ļoti emocionāls temats.

šonakt ir, iespējams, skaistākais mēness, kādu es jebkad esmu redzējusi. kā olas dzeltenums piedegušās debesīs. ļoti skaisti.
mani kaitina cilvēki ar lukturīšiem tumšā parkā, viņi mani apžilbina. tad kļūst grūtāk saskatīt mēnesi.

sēžu, dzeru pinot grigio, ēdu burgeru, kuru es esmu gribējusi gandrīz katru nakti jau vairākas nedēļas, un jūtos vairāk vai mazāk briesmīgi. sameloju albertō par savu atzīmi pirmajā esejā, jo man bija kauns, ka man ir par 3 punktiem vairāk nekā viņam.