vecāki uz lidostu bija paņēmuši līdzi suni. es, protams, raudāju.

beidzot iespēja ieiet dušā ar normālu spiedienu. ir lieliski būt mājās. pat kaķi laikam nav pārāk ļoti apvainojušies. nevaru aiziet gulēt, jo jāķemmē un jābužina viņi abi. un arī suns. priecīgi.

guļot šeit ar siltu suni pie kājām un murrājošiem kaķiem, visa tā eksistence aberdīnas istabā liekas kā vienkārši vairāk vai mazāk slikts sapnis

tā jau arī lielā mērā ir, es tur pārsvarā nedzīvoju, vienkārši esmu. un dzīve ir šeit, mājās, iespējams, skapī kopā ar kleitām. kā dzejolī.

brāļa īsziņa, lai pamodinu viņu vēlāk, pamodināja mani no šausmīga sapņa par kara stāvokli, kura laikā es dzīvojos laukos, un nekādi nevarēja izvairīties no piesliešanās kādai pusei, citādi nošauj, bet es negribēju nevienam pieslieties, negribēju arī, lai nošauj, sēdēju klētiņā un raudāju
tur visādi briesmīgi paņēmieni viņiem bija, un nekur nevarēja noslēpties, ai

man labāk patika sapnis, ko redzēju lidmašīnā, lai gan tajā es pazaudēju balsi