[..]
The soul establishes itself.
But how far can it swim out through the eyes
And still return safely to its nest? The surface
Of the mirror being convex, the distance increases
Significantly; that is, enough to make the point
That the soul is a captive, treated humanely, kept
In suspension, unable to advance much farther
Than your look[..]

//John Ashbery "Self-Portrait in a Convex Mirror"

šis ir tieši tas, no kā es baidījos.

mamma piezvanīja, norunājām kādu pusstundu. ir slikti. tētis strasbūrā, viņai viss dubultojas, bet ārste no MS centra, kad pa telefōnu viņai jautā, vai ir kaut kas, ko lietas labā varētu darīt, vnk uzkliedz, ka pa telefōnu nekādas konsultācijas nesniedz. pieraksts ir novembra beigās, un arī tikai laimīgas sagadīšanās dēļ. ko tad, mēnesi vajadzētu staigāt apkārt, turoties pie sienas?! īstenā makgaivera stilā mamma izmanto vienas lēcas ielikšanas metōdi, kas nozīmē, ka ar vienu aci vnk tad redz normāli, otru - vāji, līdz ar to dubultošanos var puslīdz pārvarēt, bet tāpat teica, ka šodien jau vairākkārt ejot pa ielu gandrīz pakritusi. un es nevaru pat aiziet līdzi uz veikalu vai uzrakstīt viņai e-pastus uz sse datōrā viņas vietā, jo manis tur nav.
vismaz ir norunāts, ka ies pie ARSa neirolōga, ar kuru jau iepriekš ir bijusi laba sadarbība. un es pat nevarēšu aiziet līdzi, pārliecināties, ka viņa visur tiek bez pārmērīgām problēmām. vismaz pateicu brālim, lai piesakās iet līdzi.
es nezinu, ko lai dara, vēl mazāk nekā tad, kad esmu mājās.
pizģec.