šonakt sapņoju, ka bija jāiet karā (vēlāk izrādījās - pret tumsas spēkiem!). bija nolemts tā, ka sievietes ies sēdēt slēpnī un uzbrukt ienaidniekiem tad, kad viņi to vismazāk gaidīs, bet tad es pamanīju, ka man ir ļoti nepiemērots apģērbs šādai lietai – man bija mugurā tādas ziemas āra drēbes, koši sarkana jaka, bikses, kas arī lielākoties sarkanas, lai gan ar zilu, un galvā mana sarkanā cepure. es gribēju atrast kaut ko vairāk maskējošu, ko uzvilkt pa virsu, bet man izdevās atrast tikai vienu zaļu vesti. es biju salikusi savas mantas mašīnā, ar kuru brauktu uz to kara lauku, bet divi japāņi bija viņai pilnībā iztukšojuši salōnu, izplēsuši krēslus utt, ieskaitot stūri, un iztapsējuši ar kažokādu, un es sapratu, ka viņi grasās ar to uzspridzināties, lai nebūtu jāiet karā. pabrīdināju citus, un tad tā mašīna uzsprāga, un es nīgrojos, ka būtu jau varējuši to izdarīt kara laukā kā uzmanības novēršanas paņēmienu. tā kā mašīna bija uzsprāgusi, es kopā ar citiem devos uz kara lauku ar kājām, pa ceļam runājoties ar bijušo klasesbiedru kristapu ozoliņu, neatceros, ko viņš stāstīja, bet viņš tā viltīgi smaidīja, un es viņam prasīju
how come you're so charming all the time? uz ko viņš teica -
am i? it's simple, you just have to speak your mind.tad bija kaut kāds šaušanas treniņš, kur vajadzēja izšaut un tad krist pie zemes, un tad sākās uzbrukums, visur bija dūmi un milzīgs haōss, un es rāpos augšā pa klints sienu, lai iegūtu labāku pozīciju kara lauka pārlūkošanai. ienaidnieki bija visādi mošķi, goblini utt, arī vilkači, kas gan bija ļoti mazi, apmēram tik lieli, cik mans suns, un visu laiku skaļi klaigāja. tie mošķi man ķērās drēbēs, pie kājām un rokām, un es viņus spārdīju un spēru nost, lai viņi krīt no tās klints sienas bezdibenī, jo biju jau uzrāpusies ļoti augstu. brīžiem man likās, ka pati nokritīšu līdz ar viņiem, bet tā nebija. viens vilkatis man iekodās dibenā, un viņu bija grūti dabūt nost, bet beigās man izdevās, es sēdēju uz kaut kādas dzegas augstu un šaudījos lejā, tad izklīda dūmi un visi uzgavilēja, jo mēs bijām uzvarējuši, bet viss, par ko es spēju domāt, bija, cik grūti būs tikt lejā un vai es gadījumā tagad nekļūšu par tādu mazu, pretīgu vilkati.
iepriekšējā naktī es arī sapņoju par karu, biju vēveros kopā ar vēl dažiem citiem cilvēkiem, un mūsu māju apšaudīja ar kaut kādiem tankiem vai ko tādu, un vajadzēja laicīgi reaģēt un izvairīties no krītošajiem lādiņiem un krītošiem betōna gabaliem. tad mājā pa logu ielauzās kaut kādi karavīri, un es skrēju viņiem pretī un lūdzu, lai viņi nenogalina visus, kas ir mājā, un piedāvāju pretī seksuāla rakstura pakalpojumus. vēl es centos viņus pārliecināt, ka esmu āriska, es teicu, lūk, man ir gaiši mati.
ja neskaita faktu, ka es līdz šim katru nakti, izņemot šo pēdējo, esmu vismaz vienu reizi pamodusies, jo krītu ārā no gultas, šeit nemaz nav tik slikts miegs.
