man vienmēr skauž, kad cilvēkiem ir kaut kādi videō no viņu bērnības, tas ir tik maģiski. es gribētu redzēt mazu sevi darbībā. īsti nezinu gan, ko tas mainītu. bet man riktīgi gribētos. kad man būs bērni, es noteikti viņus šad tad pafilmēšu. bērni taču vispār dara visādas foršas lietas bieži vien.

vispār, strasbūrā man radās iespaids, ka tur ir pārsteidzoši daudz bērnu, pajautāju par to tētim, un izrādījās, ka tas nav maldīgi - viņiem francijā patiešām ir labs dzimstības līmenis, un ne tikai tāpēc, ka tur dzīvo samērā daudz musulmaņu, bet arī valdības politikas dēļ, pabalsti, bērnudārzi, skolas, nepilnas slodzes vecākiem. un ja parkos var tā vienkārši uztaisīt mazus zōodārzus, nu, to visu redzot, man pilnīgi gribējās a)būt atkal bērnam b)taisīt bērnus. skaidrs ir viens - abas šīs lietas apvienot varētu būt diezgan neiespējami.

šonakt sapņoju, ka bankas aplaupīšanas (kurā es tā īsti nemaz neko nedarīju) rezultātā pie manis nonāca milzīga naudas summa tieši kamēr es devos mājup no kaut kāda izbrauciena brīvā dabā. man bija līdzi liela, smaga soma un guļammaiss, un nebija, kur to naudu likt. kādu nelielu daļu iemetu somā, pārējo sabāzu guļammaisa maisā, bet man bija grūti visu nest, tāpēc guļammaisu ar visu naudu nodevu kaut kādā bagāžas glabātuvē (un tur tas pieņēmējs pamanīja, ka tai somā ir nauda, tāpēc es viņam iedevu 1000ls banknoti (jā, es zinu, ka tāda neeksistē)), kura, kā vēlāk man norādīja kāmis, bija tomēr samērā tuvu tai aplaupītajai bankai. viņš teica, ka tā noteikti būs pirmā vieta, ko policija būs pārmeklējusi, un ka es nevaru iet tai naudai pakaļ, jo viņi tad noteikti mani meklēs. un tad mēs satikām tās glabātavas darbinieci, kas bija sieva tam džekam, kam es iedvu kukuli, ar viņas meitu, un viņas man pateica, ka tas ir atrasts, un tur kaut kur slēpjas policists un mani gaida. es jutos ļoti skumji par to, kā gan es varēju būt tik dumja, jo tad, kad to guļammaisu tur noliku, man šķita, ka tas ir ļoti viltīgi un droši.