es jūtos ļoti mātišķi, kad mans mazais brālis briesmīgi piedzeras

es zinu, kas man vajadzīgs
kāda baisa šausmu filma

un avenes

un tā informācija, ka hilarijas k. dēļ var gadīties, ka izlaidums nav aulā, nu, tas pilnībā nosit jebkādu vēlmi doties uz izlaidībām, fakultātē tak tam visam nav vietas

in other news, avenes iepelējušas, lai gan nopirku tās tikai vakar un glabāju ledusskapī ):

vispār jau varētu tā būt, ka es tik ļoti cenšos cilvēkus visādi uzmundrināt, iedrošināt un likt viņiem par sevi justies labi arī tāpēc, ka gribētu to izdarīt ar sevi pašu, bet īsti līdz galam nezinu, kā

Men live their lives trapped in an eternal present, between the mists of memory and the sea of shadow that is all we know of the days to come. Certain moths live their whole lives in a day, yet to them that little span of time must seem as long as years and decades do to us. An oak may live three hundred years, a redwood tree three thousand. A weirwood will live forever if left undisturbed. To them seasons pass in the flutter of a moth’s wing, and past, present, and future are one.