šodien vakarnakts interesanto notikumu pavērsienu sakarā daudz domāju par ballēšanos, un man ir tāda sajūta, ka ar tām mega trakajām ballēm ir tā, ka kaut kad es tam biju par jaunu, un tad uzreiz kļuvu tam par vecu, un no manis nekāds ballīšu zvērs nesanāk un nesanāks. mana ideālā ballīte ir vakariņas ar vīnu un galda spēlēm, un diskusijām, vai arī gulēšana zālītē un kopīga grāmatu lasīšana, vai lasīšana viens otram priekšā, vai pikniks kādā savādā vai ne tik savādā vietā (piemēram, šprotes no bundžiņas slokas papīrfabrikā, heh), nu, visādas tādas galīgi ne mežonīgas, mierīgas lietas. ko tur liegties, nav vērts, tikai tevi es mīlējis esmu esmu diezgan garlaicīga, iespējams. pārāk apzinīga, kā teica viens no atslēgu pazaudētājiem vakar. bet kā ir, tā jādzīvo.

gribu šonakt maigus un mierīgus sapņus, lai kaut cik kompensētu piedzīvotās negatīvās emocijas.
piemēram, par vārtīšanos mākoņos vai bučošanos, kaut ko tādu vienkāršu un pieklusinātu, vēlams, ne pārāk reālistisku. var arī par runājošu astoņkāji zābakos.

pasūtījums nepienāca. atkal kaut kādas briesmas, futūristiska pasaule, kurā visi esam ieslodzīti darba vietās, un trīs neveiksmīgi bēgšanas mēģinājumi, un arvien augstāka līmeņa apsargi, līdz tādam ar riktīgu rungu (vai tā pareizi latviski sauc to ieroci, kas angliski ir mace, kuram uz kāta ir metāla bumba ar milzīgiem dzelkšņiem, nevis ķēdē bet vnk uz kāta?) man pa seju. ehh. varbūt šodien jāguļ pusdienlaiks, varbūt būs kas priekpilnāks.

atvērts logs, ārā salūts, un suns neskraida apkārt činkstēdams un nervozēdams. no vienas puses - prieks, jo ērti un miers man, no otras - skumji. jo diez vai tas saistīts ar pēkšņu atklāsmi, ko viņa guvusi, ka salūts taču nav bīstams, ja jau pirmajos vienpadsmit, divpadsmit dzīves gados pie tādas nebija nonākusi. eh.

man šobrīd diez ko negribas labot interpunkciju kaut kāda sveša puiša tulkotā tekstā, kurā to izdarīt no savas kursabiedrenes uzņēmusies mana mamma, bet es no rīta apsolījos, ka darīšu. tikai tad es vēl nezināju, ka tās būs 70 lpp ar mazo atstarpi starp rindām. vispār jāsecina, ka mani vecāki ir ļoti viltīgi, vienmēr māk noklusēt informāciju, kas liktu man padomāt divreiz - šis ir gandrīz tieši tāpat kā toreiz ar tiem "pāris" atdzejojamajiem gabaliem tētim. eh. šovakars laikam paies zem tādas mazliet nopūtu zīmes.
jāatver vismaz vīns varbūt.