argh, tikai apmēram viena minūte, bet ar to pietiek, lai atgādinātu par to, ko nevar dabūt, overwhelming restlessness and sadness, kāpēc tam bija jānotiek

esmu iesprūdusi svešā dzīvoklī, jo durvis ir aizslēgtas, bet atslēga - pazaudēta. šis ir....interesanti. neesmu sajūsmā šobrīd. gribas mājās. ēst arī gribas.

stulbeņi, bļeģ.

bļeģ, stulbie pimpji, viņi smejas un priecājas, bet es gribu MĀJĀS, tā vietā es esmu te iespundēta, un man gribas kādam sist pa seju. kā pie velna pieaudzis cilvēks pazaudē atslēgas, ja ir aizslēdzis durvis?! / ja es atrastu cirvi, es vienkārši pa tām izskaldītos, man ir vienalga, lai maina durvis pēc tam, sūda ķēmi. bet, protams, es atrodu tikai āmuru.

es nekad vairs nesekošu baibai tik neapdomīgi. prieks, ka atslēgas tomēr atradās viena no guļošajiem cilvēkiem jakas kabatā, un nebija jāgaida vēl kādas 3h, kamēr pamodīsies vienīgais cilvēks ārpus šīs telpas, kam ir atslēgas. īsti gan nesaprotu, kāpēc uzreiz nevarēja pārbaudīt visu klātesošo virsdrēbes, bet nu, ko gan es saprotu. un, protams, pēc atslēgas pazaudējušo cilvēku kritērijiem es esmu ārprātīga tāpēc, ka dusmojos un uzztraucos par vairāk nekā pusotras stundas gaidīšanu pie aizslēgtām durvīm, kas teorētiski varēja ievilkties uz vēl pāris stundām. jā, tas ir totāli iracionāli un ārprātīgi justies niknam, kad netiec mājās no svešu alkoholizējušos cilvēku dzīvokļa, jo viņi ir pazaudējuši atslēgu.

.









[2:41:23 PM] Edgars: tajā pēdējā bildē baiba izskatās jocīgi
[2:41:30 PM] Edgars: itkā viņa grasītos aizlidot

es nezinu, kas šobrīd ārā notiek, un nemaz negribu zināt - izklausās tā, it kā man aiz loga skalotos jūra pār akmeņiem, man tik ļoti patīk šī iztēles aina