[1:01:53] Matīss Baķis: kas ir aiz saules?
[1:01:59] raiņa iedomu draudzene: andris
[1:02:11] raiņa iedomu draudzene: lai gan principā - citas planētu sistēmas :P

The modern ‘retreat into the body’ means that it has become highly constitutive of the self; as a result, negative events which befall it constitute a frightening challenge to subjectivity (Shilling 1993). For this reason, illness and even death are now viewed as failures of the self, and indications of a lack of rational behaviour and self-control, especially around issues of food and eating which are central practices of the self. Thus, in an age of uncertainty and heightened self-reflexivity, one way of taking control over the body is to exert discipline over eating habits. Given the current value of ‘self-control’, bodies become potent physical symbols of the extent to which their ‘owners’ possess self-control.

man ir nelabi. man riebjas nelabums. es izvēlētos sāpes pār nelabumu katru reizi. arī vemšana ir daudz labāka par nelabumu. man nav pilnīgi nekādu iebildumu vemt, tas rada ļoti tādu produktīvu sajūtu. līdzeklis mērķa sasniegšanai. bet nelabums, tā kaitinošā sajūta, ja no tās nevar atbrīvoties, tas ir tik briesmīgi. labi vismaz, ka atradās kaut kāda veca liepziedu-kumelīšu tēja. varu derēt, šis ir nevis no kaut-kā-slikta-apēsta bet vienkārši kārtējā smadzeņu izvēle čakarēt ķermeni.

//Dmitriy Postapov

Orthorexia nervosa (also known as orthorexia) is a non-medically recognized term first used by Steven Bratman to characterize people who develop an obsession with avoiding foods perceived to be unhealthy (..) orthorexics blame themselves rather than their diets for their constant hunger and the resulting cravings for forbidden foods.

es nevaru saprast, vai šorīt esmu pa īstam gulējusi, ilgi grozījos, tad gulēju ar tādu miglainu galvu un klausījos savā lēnajā sirdī, domāju visādas dumjības, mamma, protams, piezvanīja deviņos, un es neteicu laipnu paldies, man gribas sierakūku vai zemenes, vai kartupeļu biezeni, vēl man vienu brīdi šķita, ka varbūt man traucē gaisma, un es aizsēju acis ar šalli, tā bija ļoti patīkama sajūta, bet nepalīdzēja iemigt, tagad, protams, liekas, ka varētu aizmigt ātri, viegli, un izgulēties. tā noteikti ir ilūzija.

tāda, kāda izvēlos no gultas, tāda arī devos uz mēģinājumu un sekojošo koncertu, tikai nomazgājusies un uzvilkusi kaut kādus pāris apģērba gabalus. galvā uz riņķi skanēja tādas frāzes kā a-mņe-fsjo-pofig un grr-grr-grr, kā rezultātā es neveicu pilnīgi nekādas piedienīgas sevis izskaistināšanas procedūras pirms koncerta kā, piemēram, matu mazgāšanu un žāvēšanu - pofig, grr, nav jau netīri, vienkārši dzīvojot pa mājām es viņus nežāvēju un tādēļ iegūstu nūģīgas biznesa sievietes paskatu, un kāda starpība arī, ja izskatos pēc nūģīgas biznesa sievietes, neviens tāpat uz mani īpaši neskatīsies, izņemot ģimeni un draugus, kas, lielākoties, ir redzējuši mani arī at my worst, piemēram, pēc plaušu karsoņa ar nedēļu nemazgātiem matiem, tērpušos vīriešu pidžamā. jutos nīgra par to, ka uz koncertu būs jāvelk melnas drēbes, kā vienmēr, kā uz sasodītām bērēm,grr, grr, pofig, apēdu pāris diļļu kātus un soļoju uz transportu, raugoties uz brīnišķo ārpasauli, dusmojoties, ka viss ir saplaucis un uzziedējis, un vajadzētu debīli smieties, skriet ar basām kājām un apošņāt katru puķīti, aptaustīt lapas, visam pieskarties, visu just, bet nē, man jāraksta kaut kādas akadēmiskas muļķības un vēl jāpārcieš šādas mocības, dodoties uz koncertu, kura dēļ visticamāk pēcpusdienā nevis sēdīšos pie datora, bet gan aizmigšu. tādas rūgtas domas pildīja manu prātu, kad es ieraudzīju vecu sievieti, kurai galvas vidū bija piesprausts kaut kas, kas atgādināja tieši un precīzi neko citu kā bebra ķepu. es pat laikam zinu tam pareizo vārdu - šinjons. bet nu, ļoti nekvalitatīvs un nepiemērots, jo, kā jau teicu, izskatījās nevis pēc matiem, bet pēc trofejas no nomedīta zvēra, un krāsas ziņā nepavisam nesaskanēja ar sievietes pilnīgi sirmajiem, plānai pūkai līdzīgajiem atlikušajiem matiem. man kļuva ārkārtīgi jautri, es sāku smaidīt un, kad sieviete bija man aiz muguras, arī pie sevis iesmējos, un sapratu, ka visas tās nīgrās domas taču ir pilnīgi nevajadzīgas, iegāju rimi un nopirku sev zemenes, un gluži kā apstiprinot, ka tā bija pareizi, autobuss pienāca tieši tai mirklī, kad es biju atnākusi līdz pieturai. zemenes aapēdu, ejot pa ielu un braucot autobusā. un vienalga, ka sintētiskas, garšīgi tik un tā, un tagad varu teikt - status normal: sajūsma

ai, vispār nezinu, kāpēc es turpinu iedomāties, ka, ja es izlikšu visur informāciju un vēl tos, kam tā nav pieejama, speciāli uzaicināšu atsevišķi, cilvēki patiešām atnāks paklausīties. es jau saprotu, ka tas nevienu neinteresē. bet visvairāk mani apbēdina cilvēki kā mana māsīca, kas man praktiski katru reizi, kad satiekamies, jautā kaut ko par ansambli, bet, kad uzaicinu, nenāk. ai, kāda starpība, tāpat jau rudenī aizbraukšu prom un tad jau nebūs uz ko aicināt un vispār. bet tagad ir bēdīgi.