reizēm man gribas visu pastāstīt, bet tieši tad parasti notiek kaut kas tāds, kas liek vienkārši sakost zobus, noliekt galvu, pasmaidīt un sajusties stulbi par to, ka kaut ko tādu vispār varētu iedomāties. and all of the glass bricks are shattered, shattered again.

Take your body and clothes to places he won't go.
Your life as you know is hopeless, it'll happen too slow.

vēl man reizēm ir bēdīgi, ka neviens mani nesauc nekādos nicknames. nu, tādos īpašos, tikai manējos - ja visus sauc par zvēriņiem vai mincīšiem un mani arī, tas neskaitās.
izņemot māti, kura mani sauc par zīli/zīlīti, daudz biežāk nekā par Leldi, tiktāl, ka ir bijis tāds incidents ekōveikalā, kad pārdevēja komentē, kāds skaists vārds, un tas ir mazliet neveikli, jo tas nav mans vārds. lai gan mamma ir teikusi, ka, ja es piedzimtu tagad, tad varbūt mani tā arī nosauktu.

also, šodien bija ļoti, ļoti tāda diena, kā senajos laikos, kad varēja
un

un kad es uzzīmēju savu jūzerpikču

tur pat ir stāsts. astoņkājis iemīlējās kokā, jo koka saknes viņam atgādināja paša taustekļus. bet es šaubos, vai tur bija kāds happily ever after. tiktāl es tad nedomāju. droši vien reālā pasaciņā būtu tāds supergruesome stāsta nobeigums, kur astoņkājis no ūdens trūkuma izkalta, kļuva neglīts un beigās arī miris un smirdīgs, un pārvērtās par kompostu uz koka saknēm, un tas tad izauga liels un stiprs, un pat neatcerējās dīvaino notikumu savā jaunībā, haha. ai, patiesībā man tas pat nešķiet smieklīgi, izklausās kaut kā nepareizi.
un tagad domājot par astoņkājiem, atcerējos, ka bija taču tāda skaista sērija vienai no cartoonnetwork multenēm, iespējams, par bailīgo sunīti courage, kur bija kkāds milzīgu space-octopus pāris un viņiem tur bija some sexytime in space, bet vienmēr var gadīties, ka to es esmu vienkārši izdomājusi.

rakstu skolas darbu, fōnā klausos intervijā balsi netranskribējot un tur ierakstījušos putnu čivināšanas un parka mūzikas skaņu, tas viss izklausās pēc vasaras un laimes.

manai balsij, savukārt, arī runājot piemīt smieklīgi un neticami plaša amplitūda. piemēram, kad es paceļu telefōnu, pēkšņi balss saceļas par teju divām oktāvām, haha.

tā kā man, protams, jāpaprokrastinē pa vidu darbiem, jo koncentrēšanās spējas ir ierobežotas, nolēmu paskatīties game of thrones, jo interesanti taču, kā tas vizualizēts, un grāmata ir ļoti, ļoti tīkama. secinājums - tie, kas apgalvo, ka grāmatās esot vairāk vardarbības, ir traki. nu, labi, varbūt nav traki, bet es totāli viņiem nepiekrītu. pirmās sērijas laikā jau parādās
- gabalos saraustīti cilvēki, kas grāmatā bija vienkārši normāli miroņi
- pirmā nakts, kas atgādina izvarošanu, lai gan grāmatā tiešā tekstā bija rakstīts, ka viņš viņu noveda līdz total willingness, un tas pat bija tik smuki aprakstīts

( ja nu kādu interesē what 'really' happened )

gala verdikts: meh.
vienīgi forši, ka tur smukas miesas




man patīk viņas figūra, mhm, could stare at that ass for hours.

protams, sava plānotā allnightera ietvaros uz rīta pusi es aizmigu ar pirkstu twix paciņā, sapņoju visādus saraustītus trakus sapņus, no kuriem atceros tikai epizōdes; piemēram, kā man uz muguras kā sods tikai taisīts milzīgs tetovējums ar kaut kādiem bībeles citātiem par izlaidību, vai kā es ar kāmi un citiem cilvēkiem gāju uz vienu no rīgas 40 (!) tiltiem, mācīties kaut ko tur atskrūvēt, un tur bija govs iemūrēta tiltā tā, ka pupi paliek ārā (nezinu, kāpēc viņa nebija beigta), un aiz tiem slēpās kaut kāds mazs puika. kad pamodos, twix bija pieņēmis brīnišķīgi pirkstam piemērotu formu.

Vernadsky "made every attempt to consider life part of other physical processes and consistently used the gerund "living" to stress that life was less a thing and more a happening, a process"

un vēl bēdīgās ziņas, burtnieku 31.maijā aizklapēs ciet ): labi, protams, tā spēle bija gļukaina etc, bet tas bija tuvākais scrabble, ko es ar zināmu regularitāti varēju dabūt, jo neviens jau nenāk pie manis spēlēt norm scrabble po angļiski