šodien, starp citu, pienāca manas ķīniešu bikses. viņas pat bija atnestas man uz mājām, bet es nelaidu to cilvēku iekšā,jo nezināju, ka man nesīs uz mājām un domāju, ka tas kkāds random svešinieks man no lejas zvana. es bieži mēdzu neatsaukties uz zvaniem pie durvīm vai pa to telefōniņu no lejas, ja negaidu kādu. es mēdzu arī speciāli neiet ārā pa durvīm no dzīvokļa, ja, paverot iekšdurvis, dzirdu, ka gaitenī ir kaimiņi.

nu, un tad pāris stundas vēlāk viņš piezvanīja manai mammai :D jo, dīvainā kārtā, tiem ķīniešiem bija mans vecāku māju telefōna numurs. tas mani ļoti samulsināja, bet hei, who cares, man ir bikses, kuras man pienesa klāt pat divreiz, un viņas ir seksīgas, tikai jāsecina, ka ķīniešu vīriešiem ir vārgas kājas, jo, lai gan viduklī viņas man prefect fit, kāju ikriem ir tāda, nu, teiksim, mazliet saspīlēta situācija :D bet izskatās ļoti skaisti. es domāju tur vnk palaist bišķi no vīles kādu puscentimetru max, vairāk jau man nevajag. betnujā, jocīgi tad viņiem ķīnā vīrieši, manas kājas jau nav nemaz TIK ļoti muskuļotas. a varbūt ir.

rakstā par to, ka patiesībā vīriešiem nav pofig par savu resnumu (un protams, kā gan lai viņiem būtu, dzīvojot mūsu 6pack-ideāla sabierībā) atrodas visādas smieklīgas un ne tik smieklīgas, un brīžiem šokējošas lietas

(..) a study by Ferraro and Holland (2002) shows that women are much more likely to be evaluated as obese by their doctors than male patients – even if the women do not actually have a Body Mass Index over 30. Similarly, in their study of obesity and stigma, Joanisse and Synnott (1999) note that the women they interviewed were more likely to recount stories of abuse and bullying by medical professionals than men. These women were often lectured about weight loss, even when their medical complaints were clearly unrelated to their weight: such as bladder infections, nosebleeds and broken arms. Interviewees also recounted instances of callous jokes and comments doctors made about their weight:

One woman was asked by her gynaecologist how many chairs she’d broken in his waiting room that day. Another woman’s complaint that her medication made her nauseous was greeted with indifference by her doctor, who remarked that at least that way she’d lose weight. Gina and Mary Lou were warned by their doctors (both male) that fat was not attractive to men. (Joanisse and Synnott, 1999: 57)

A tendency to actively dismiss male concerns with fatness becomes more prominent in the work of Kim Chernin (1981) – who was strongly influenced by Orbach’s writings. While Chernin acknowledges that there are men who wish to lose weight, from her description it appears that ‘men’ positively revel in their fatness. It is worth quoting at length from Chernin to give some sense of her perspective on the male relationship with fat. She writes,

By now it must be evident that the fat man has been spared this burden of negative symbolic meaning [attached to fatness] only because the fat woman has taken it on. One of the great advantages to men, in a culture they dominate, is the ability to assign to those they oppress whatever it is they wish to disown or ignore in their own condition. It is because the fat man believes the imagery his own culture has created that he can gorge himself with impunity andstrut about the pool with his bulging belly, while the fat women are all wearing blouses in the water. Because his wife has agreed to carry the general shame our entire culture feels about the body, he can proudly walk up to the younger women who are absorbed in one another’s company; and now he insists upon opening conversation with them, his belly neatly held between his proud hands, as if it too were an estimable possession. (Chernin, 1981: 124)

bēēēē, ārā taču ir pārāk jauki, lai cilvēks varētu būt akadēmiski produktīvs, nu!

es nespēju uztvert neko no tā, ko lasu, visu laiku dzirdu, kā ārā šalc vējš un čivina putniņi, ar acs kaktiņu redzu, kā šūpojas žalūzijas, visādi apkārt-staigājošie skaņas-izdodošie cilvēki arī nav īpaši palīdzoši, tāpat kā manas sausās acis un viena pilnībā nelietojamā, iekšēji aiztūkusī nāss, es jūtos kā želeja, man gribas vienkārši gulēt zālītē, negribas arī iet uz rl semināru sešos, bet to nu gan noteikti, noteikti vajag, ai, ai, ai. varbūt līdz tam labāk padarīt kaut ko skaistu, nevis kaut ko derīgu, un tad pēcāk vakarā būt produktīvai

ooh, bran did magic! *thrilled*

vispār šonakt man bija foršs sapnis, es kaut kādas nometnes ietvaros biju uzgleznojusi mēnesi naktī, un mana glezna vienai māksliniecei tik ļoti patika, ka viņa aicināja mani ciemos uz viņas bungalo, un bija tāda ļoti flirtīga. mēs skatījāmies uz manu gleznu, tumsā tā mainīja krāsas un mirgoja, un es jutos lepna un laimīga, un tā sieviet bija tik skaista, mazliet atgādināja aiju lulli, mēs runājām, un viņa smējas un daudz man pieskārās, un tad es ostīju viņas matus un pēc tam pārvērtu to par joku, bet bija skaidrs, ka mēs nodarbosimies ar seksu, lai gan tas laikam bija ja ne gluži aizliegts, tad vismaz tā nevajadzētu, un tad, kamēr mēs bučojāmies, mani šausmīgi pārbiedēja kaut kāds viņas vīrs vai dēls vai kas, tāds vīrietis melnās drēbēs, kas blenza uz mums,piespiedies bungalo milzīgajam logam no ārpuses. es iespiedzos balsī, tik ļoti izbiedēta es biju, bet viņa tikai smējās, izdarīja uz to vīrieti tādu shoo-shoo žestu un aizvilka aizkarus

gribas, lai ātrāk ir rīts un mani turku zirņi ir izmērcējušies, lai varu apvienot ar citiem labumiņiem, puraviem, kaltētiem tomātiem, brūnajiem šampinjōniem, mmmm.