man ļoti patīk klausīties lietū aiz loga, tas izklausās, it kā kaut kādi cieta materiāla rūķīši lēkātu un dejotu man pa palodzi

pamodos ar tikpat sausām acīm kā gāju gulēt ):
nu kāpēc tā priekšaizstāvēšana nevarēja būt desmitos vai vienpadsmitos, nu

ai, man mazliet gribas raudāt, bet nu pofig

viss ir tik cieši un cirkulāri saistits, kad es jūtos stulba, tad es jūtos arī neglīta, pat par spīti savam brīnišķīgajam formālo uzstāšanos tērpam (tumši zili šorti & žakete ar baltu maliņu, zem kuras šis) bet toties aiz bēdām nopirku sev par divīti skaistus, sūnzaļus, milzīgus pantalōnus (kautkā šitā, tikai tādā nopietno sieviešu stilā ar visām iegludināmajām līnijām priekšā un tā). nejūtos labāk, laikam jāpaguļ.

ŠŅUUUUUK!

es nezinu, kaut kāds hyper emotional vakars varbūt, bet, kad es uzzināju, ka tiešām nošauta, un palūkojos uz šo bildi, kur izskatās, ka viņa smaida un ir tik priecīga un labvēlīga, pilnīgi uz brīdi izplūdu asarās. for reals. tas taču nav godīgi. nevienam viņa pāri nenodarīja, nafig nošaut?! kretīnisms vienkārši, ja jau ir pieradināts un audzināts tādos ar-cilvēkiem-saskarsmes apstākļos, nu ir taču jārēķinās, kāda tā uzvedība būs. zinot, ka viņa jau pagājšgad izbēga, būtu varējuši mācīties un iegādāties miegazāļu šaujamo un kādu apmācīt, bet NEĒĒĒĒ, protams, vieglāk ir nošaut. pizģec vnk, tā taču ir necieņa pret to dzīvo radību. nu un kas, ka nav cilvēks. tas tik un tā ir riebīgi un ļauni.