kaut mana seksualitāte būtu tikpat racionāla, cik pārējās manas personības iezīmes

esmu pamanījusi, ka es nespēju divas dienas pēc kārtas koncentrēties uz darbu. ja vakar es izdarīju tiešām daudz, tad šodien es nekādi nespēju izdarīt NEKO. vienīgā problēma - es nevaru atļauties nedarīt neko un skatīties lesbiešu filmas, nē, man būtu jāsaliek rakstītā formātā kopā vēl daudz kas, ai, cik daudz kas. puff.

un vispār es šonakt sapnī audzēju un auklēju kaut kādus jocīgus, baltus, lielus tārpus, sešus gabalus, viņi kautkāpēc bija ļoti svarīgi, bet man nepatika viņiem pieskarties, tāpēc es vilku cimdus un citi par mani smējās

uzdūros šādam random quote par kādu kaut kur - vinja macas dziedat, vinja isteniba tiesham neslitki dzied, bet tikai pec gada es uzzinaju, ka viss, ka vinja macas, ir pec dzirdes, tad sanak ka es ar savam klavierem un solfedzho dziedu labak par vinju. un man tikai gribējās kaut kur atzīmēt savu viedokli, ka tas nu gan ir bulšits - dziedāšanas kvalitāte ir jāvērtē pēc dziedāšanas kvalitātes, nevis veida, kādā to iemācās. ko dod solfedžō prasme un klavieru spēlēšanas māka, ja bez klavierēm pats nespēj noturēt toni vai arī ja balss ir pilnīgi nebaudāma? un ko - tad tādā gadījumā visi tradicionālie dziedātāji no tālām vietām, kur, piemēram, par tādu lietu kā notis neviens nav pat dzirdējis, automātiski dzied sliktāk, nekā kaut kādi mūzikas skolas pirmās četras klasītes pabeigušie? un kā ar visiem aklajiem mūziķiem, viņi arī dzied/spēlē sliktāk, jo mācās pēc dzirdes?
vērtējot, vai kāds dzied labi, nozīme ir vokālajai tehnikai (tas pats basically ar instrumenta spēlēšanu). nu, un (bet tas gan varbūt ir tikai tāds mans privāts ķecerīgs uzskats) arī tādai mūzikas izjūtai, dvēseliskumam, if you will. bet nevis tam, vai un cik labi cilvēks pazīst notis un vai un cik labi māk spēlēt kādu citu mūzikas instrumentu. jau aristotelis cilvēka balsi uzskatīja par vispārāko mūzikas instrumentu.

un vispār. irving berlin couldn't read or write music either.