cukursēne
19 April 2012 @ 12:49 am
 
šodien drogās nopirku sev kaut kādus tur vitamīnus, komplekss sevišķi sievietēm, blāblā. mana cerība ir, ka tas varētu palīdzēt man mazāk gulēt, tas ir, negribēt gulēt tik nenormāli daudz.

vēl es šodien uzzināju, ka ilze ir strādājusi bērnunamā kādreiz. žēl, ka man nepietika dūšas paurķēties, paprasīt, lai pastāsta vairāk nekā tikai par to, kā tur kāds jaunietis, kas mācījies arodskolā un saņēmis tur kādu stipendiju, uzpircis mazus puikas ar konfektēm un kapeikām, lai tie viņu seksuāli apmierinātu, un visi darbinieki to vienkārši kolektīvi ignorējuši. pēc šāda temata man vienkārši mēle necēlās prašņāties. varbūt citreiz.
 
 
cukursēne
19 April 2012 @ 10:12 am
stare  
šodien man ir jāuzraksta kaut kas intelektuāls un prātīgs, ko rīt aizsūtīt kā "melnrakstu", bet es pamodos divas stundas vēlāk nekā plānots un aizmirsu iedzert to vitamīnu, un no rīta kādas padsmit minūtes vienkārši blenzu spogulī, nevarēju saņemties iet dušā, ģērbties, dzīvot. bet kaut kādu neizskaidrojamu iemeslu dēļ es jūtos tā it kā tam visam nebūtu tik lielas nozīmes, mani tas it kā satrauc, bet to satraukumu slāpē tāda liela "ai, viss taču būs ok" sajūta, kam nav pilnīgi nekāda nopietna pamatojuma. brīžos, kad šīs sajūtas abas spēcīgi uzbango reizē, nu, tad es vienkārši kaut kur nekustīgi blenžu
 
 
cukursēne
19 April 2012 @ 05:27 pm
ir/nav  
prokrastinācija cenšas mani pavedināt, bet es pat labprātāk mācos, haha, in your face, stulbā prokrastinācija, you lose
 
 
cukursēne
19 April 2012 @ 06:25 pm
how does it always come back to this  
The perceived personal responsibility for controlling the body contrasted in the analysis with the difficulty experienced by women in their attempts to attain control. This suggests a clash between women’s personal experiences and the promotion within contemporary western society of the body as malleable. Thompson, Heinberg, Altabe and Tantleff-Dunn suggest that the sociocultural ideal for thinness erroneously implies that ‘body weight and shape are infinitely malleable’ (1999, p. 87). Featherstone notes that although the body: incorporates fixed capacities such as height and bone structure, the tendency within consumer culture is for ascribed bodily qualities to become regarded as plastic—with effort and ‘body work’ individuals are persuaded that they can achieve a certain desired appearance. (1982, pp. 177–178) The concept of the body as controllable remains popular in our society despite the unattainability of culturally idealized body shapes. Brownell and Napolitano (1995) found that the changes necessary for a young healthy adult woman to attain the same body proportions as Barbie would include a 24 inch increase in height, a 5 inch increase in the chest and a 6 inch decrease in the waist. Different perceptions of the controllability of the body carry different implications for the correction of bodily deviance, the responsibility held by the individual in relation to controlling the body, and the self-esteem and perceived character of those with imperfect bodies. The data reflect Natalie Allon’s analysis of the stigmatization of fatness as sin, disease, crime and ugliness (see Sobal, 1984).
 
 
cukursēne
19 April 2012 @ 10:45 pm
power nap  
tādas dusmiņas un aizkaitinājums, milzu bēda un nogurums, ka tomēr būs jāpaguļ, citādi nekas uz priekšu neiet

nevar taču būt, ka nepamodīšos, ja man vesela komanda modinātāju
kaut man būtu tā laiku palēninošā ķivere, kas deksteram, es viņu izmantotu gudrāk, es viņā gulētu, tad nebūtu nekādu problēmu ar lēnām dušas pilītēm vai maizītēm, kas karājas gaisā
 
 
cukursēne
19 April 2012 @ 10:55 pm
garderobe  
vēl es šodien garderobē skatoties uz savu iemīļoto garderobes onkulīti, kurš man šķiet noslēpumains un burvīgs, aizdomājos, ka, ja es būtu garderobists šādā vietā, kur cirkulē vieni un tie paši cilvēki, man noteikti kāds vai kādi iepatiktos tā, kā ir iepaticies šis onkulītis, un tad man gribētos, kamēr neviens neskatās, izpētīt viņu mēteļu un jaku kabatu saturu (i am well aware this sounds like i have some stalker-ish aspects of personality, haha.). varbūt es tur slepeni kādreiz ieliktu kādu konfekti vai kādu stikla bumbiņu vai ko citu jauku, bet varbūt ne, jo man būtu bail, ka mani pieķers. lai gan es domāju, cilvēki šādus pārsteigumus noteikti norakstītu uz kādu, ko pazīst, nevis dīvaino garderobisti. neviens pat nezinātu, kā mani sauc. diez,kā es varētu uzzināt, kā sauc garderobes onkulīti.