Dažreiz man liekas, ka es esmu tomēr kaut kāda fucking neveiksminiece. Vismaz ar tehnoloģijām noteikti. Plus, manas brīnišķīgās, smalkās elektroierīces plīst tieši tad, kad es jau tāpat esmu bēdīga. Kāda velna pēc, ja tas mani priecīgāku nepadara?

man ir ārprātīgi, mežonīgi, neizsakāmi bēdīgi, un no dzirdētā rodas aizdomas, ka šādā noskaņojumā skatīties oblomovu varētu būt traki

Pagaidām, godīgi sakot, oblomovs mani iepriecina. Redz ka viņam vēl tik daudzreiz grūtāk iet pa dzīvi, nekā visiem

Manuprāt, pats oblomovs nekaz nav izrādes lielākā traģēdija, jo viņam vismaz tika mierinājums, ko sniedz nāve