Sameklēju internetā vienu garadarbu, ko savulaik ar lielu sajūsmu lasīju, līdz autore ieviesa subscriptions, par ko es nevarēju samaksāt, lai gan būtu gribējusi, jo nebija jau dārgi, bet man nebija paypal. Gribēju tagad samaksāt un izlasīt līdz beigām, bet izrādās, ka tur nu jau trīs gadus nekādi updates nav veikti. Tā arī nekad neuzzināšu, kurš no nelaimīgi iemīlējušamies izrādīsies tas laimīgais, kas dabūs clueless galveno varoni, kurš pret visiem vienkārši ir draudzīgs, bet visi tāpēc viņā samīlas un ir nelaimīgi. Varbūt beigas kā šekspīram, visi viņi uzsprāgst apokalipsi vēstošā atombumbas sprādzienā, vismaz tā es varu iztēloties. Visbēdīgākais no visa tur tajā gan man likās brālis un māsa, kas abi iemīlējušies galvenajā varonī. Māsa gan nezināja, ka brālis arī, tā ka vēl bija, kur drāmai augt, un es tā gaidīju, kas notiks, un tagad nekad neuzzināšu, tik žēl.

“Love: a burnt match skating in a urinal. ”
― Hart Crane

man nenormāli riebjas tas brīdis, kad jātaisās ārā no mājas uz kādu sociālu pasākumu, es uzvelku mugurā kaut ko, ko esmu izplānojusi jau iepriekšējā dienā vai pat vēl senāk, paskatos spogulī un saprotu, ka tas neizskatās ne uz pusi tik labi, kā man likās, ka izskatīsies