šodien jau pa dienu sapņoju, ka es piedalos kaut kādā dīvainā spēlē, ne spēlē, bet tur bija pavisam vienkārša ideja - jāblandās apkārt pa laukiem, kaut kādu pili un pagrabu, un nevajag nomirt. bet, protams, visi, kam nav slinkums, tev uzbrūk. es mēģināju nebūt briesmonis un neuzbrukt tiem, kas neuzbruka man, un pat sakomandojos ar divām meitenēm, bet līdzko parādījās uzbrucējs, viņas, protams, izmantoja mani kā distraction un aizbēga. man nez kāpēc bija līdzi suns, un vienā brīdī atceros, ka līdu ārā pa logu kaut kādā piektajā stāvā (jā, tā pils sākotnēji bija kaut kas daudzstāvmājveidīgs)uz palodzes, un kopā ar suni saitītē aiz manis tipināju pa to līdz vietai, kur var pārlēkt uz zemi (-gar mājas sienu vienkārši bija kaut kas kalnveidīgs, līdz kam no tā loga ar zināmu risku varēja tikt). vienā brīdī suns noslīdēja no palodzes un karājās siksniņā, bet es turpināju iet, jo zināju, jo ātrāk tiksim nost, jo drošāka iespēja, ka viņa nenožņaugsies. viss bija kārtībā. un tad mums uzbruka liels vilkusuns. pārsvarā jau visas dzīvās būtnes, kuras tur izdevās sastapt, uzbruka.

man bieži nebija neviena ieroča, vai bija tikai kaut kādi virtuves naži ar robiņiem. uz beigām jau man vairs nebija suņa, un es drošsirdīgi metos virsū visam kam, ļoti spilgti atceros, kā puisim pelēkā hudijā pārgriezu ceļgala saiti, un tad, kad viņš nokrita ceļos, arī rīkli. ar robaino nazi, bļe. tas bija diezgan pagrūti.

vēl tur bija viens tāds, kuru, lai cik reižu nenogalinātu, visu laiku cēlās augšā un smējās. pat tad, kad es viņam nocirtu kājas.
vienu brīdi es biju dabūjusi tādu kā šķēpu, kas bija vislabākais ierocis, jo, salīdzinot ar nazi, tam ir daudz lielāks range, un tā var cilvēkus un zvērus sadurt jau pirms viņi tiek man tik tuvu, lai iedurtu/iekostu/ieskrāpētu.

vienā brīdī kaut kad sākumā kāds man rādīja, kur jālien pagrabā, bet tur priekšā jau bija mikus ar debīlu cepuri, un visu laiku centās aiztaisīt tās ejas, pa kurām mēs grasījāmies līst. kādu brīdi man izdevās vienmēr spraugā iebāzt nazi un atkal atvērt, bet tad es sapratu, ka tam nav jēgas, un mēs līdām atpakaļ ārā.

galu galā es atklāju, kur nonāk visi, kas šajā pasākumā ir miruši, lai gan pati tāda vēl nebiju, pavisam netālu bija pilsētiņa, kurā šie ļaudis staigāja apkārt, smaidīdami, un visiem viņiem bija asiņaini zobi. es pati no kkādas savas brūces piepildīju muti ar asinīm, staigāju tur apkārt, un jutos droši.